Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Vispār secinu, ka cilvēki un indivīdi esam interesants lops. Mēs visu dzīvi, īpaši jau bērnībām lolojam ideālo pretējā dzimuma pārstāvi, kādu mēs vēlētos. Tīņu gados zēniem mēdz atšķirties no meitenēm. Kamēr vienām tas ir princis baltā zirgā, otriem tas ir , kā lai to labāk pasaka... īsti nesanāks, un ilustrāciju likt arī liekas nepiedienīgi. Bet katrā ziņā mums tāds ir. Nu meitenēm vienmēr tie ir slaidie staltie ar Apolona cienīgām aprisēm, skaisto dvēseli, nēsāšana uz rokām, drošība par nākotni( tas jau lielākām meitenēm). Un attiecīgi no tā izrietošās karjeras un citi lopi. Skaistās pusdienas, skaistie ceļojumi. Skaistās kāzas un skaistie vēl velns viņu zina kas.
Tad nu zēniem tie slaidie augumi, lelles ģīmīši, un lielās krūtis. Iztiepieties vai saraujieties, taisnību vien teica Alfijs it's all about FBA - face, boobs, ass. Patiesība, ko viņš aizskāra ir tā, ka mēs patiesībā visi vēlamies (un šoreiz gan zēni, gan arī meitenes) - show stopers! Lai blakus ir cilvēks uz ko visi atskatās, aizcērtas elpa, un nodomā par blakus esošo personu - you lucky bastard!
Tātad visiem mums ir šie ideāli, lai gan politkorektais, pretējā dzimuma pārstāvis blakus teiks, ka nē viņš vienmēr ir vēlējies tieši tevi !
Nu, lūk, bet mēs augām un attīstāmies, un kaut kur ceļā uz pieaugušo dzīvi, mēs paliekam pie tiem cilvēkiem, kurus mēs satiekam. Tad mēs viņus mēģinām mainīt, dresēt un piedzīt savam ideālam. Katrā ziņā, dīvainā kārtā man liekas, ka mēs nedabūjam to, ko vēlamies. Tīri izejot no tā, ka cilvēki mēģina mainīt sev blakus esošos, jo jau viņi būtu tie ideāli - kur ir problēma ???
Bet, kas mani fascinē visvairāk ir mūsu pašu patmīlība pret sevi, jo mēs vienmēr varam teikt otram - tu esi tā, bet ne šitā, es jau vēlētos tevī šo nevis to. Nu labi man dzīves saskarsme šādā veidā bija, ka es esmu stulbs, nepietiekoši trenēts un laikam par īsu augumā padevies... Kam negadās! Bet tātad tā sāls, ka, lai gan mēs spējam kritizēt citus, mēs nekad paši necentīsimies pieslīpēt sevi otra standartiem. Jo mēs nez kāpēc pieņemam, ka tajā brīdī, kad otrs mēģina piedzīt sevi mūsu ideāliem, doma ir tāda: " ''ā!!! 'tas otrs cenšas, tad jau es esmu viņa ideālu iemiesojums, izdzeršu alu, iešu sēdēt apakšbiksēs pie TV un liet kečupu uz baltās maikas." Vispār dīvaini, ka viss ir tā vienvirzienā.
Katrā ziņā, man tas viss liekas dīvaini, kāpēc mēs beidzam iet uz to ideālu. Un kāpēc necenšamies paši sasniegt šo ideālu ?