Un tad viņa iekliedzās melis melis kartupelis...Viņas acīs bij neprāta liesmas.Vienīgi viņa nekad nebija ļauna tikai nespēja pieļaut kļūdas tas satrieca un lika justies pazemotai.MELIS MELIS.Tā vairs nebūs nekad.Pietiek justies iebiedētei ka zvēram.Tā muļķīgā čīkstēšana vairs neietekmēs.Kā čūska tā nometa ādu un kļuva varenāka,indīgāka.Viņa stāvēja ielas vidū un klausījas kā sekojošie soļi paliek klusāki un izzūd.Un viņa bēga,noslēpās un atkal gaidīja nākamo brīdi kad apsolīt sev laboties.Kāpēc tā cita vara ir spēcīgāka.Viņa vairs negribēja zaudēt.Viņa pacels galvu un aizies tālāk.Un tagad pateiks ko domā,lai nejustos vainīga ka noklusē skumjas un melo par sāpēm sakot ka ir laimīga.
Viņa nomirs jauna,skaista un slavena.