man varbūt pasē pie tautības ir norādīts liels pohuj, bet katrs kādreiz rīkojas pretēji tautas interesēm, tāpēc es šodien esmu pa lielam uzvilkusies (tik ļoti kā burkāns, kuru patirina, patirina, tad tas uzskrien gaisā (tādu paņēmu klāt pie bērnu komplekta, kad ar strodu pa kluso bijām makdonaldā)), jo šodien izlasīju sava līdz šim brīdim mīļākā kursa biedra jāņa briža e-pastu, kurā viņš piedavā par smieklīgu naudu izpildīt citu kursabiedru praktiskos darbus. mana tautība ir pohuj, un mans vārds ir akadēmiskais godīgums, un es esmu tieši tik vīlusies, lai pēc trīsreizējas e-pasta izlasīšanas sāktu raudāt par zudušo cieņu un par to, kā pēdējais, ko es jānim gribu pateikt ir tas, ka ar viņu vairāk negribu runāt, jo es ienīstu akadēmisko negodīgumu pat tad, ja vienīgais, kurš uzsitīs man pa plecu būs jānis strods, pohuj, jo tas tomēr ir labs sitiens, daudz labāks nekā simt ņergu uzsitienu.