Viņš atbrauca tīri laimīgs i slapš no slēpošanas un pasmaidīja, to silto smaidu tik sen nebiju redzējusi, tik noilgojusies pēc viņa biju. Viņš ir tas, kurš mani tik ļoti iedvesmo. Viņš smaidīja, bet tas bija savādāks smaids. Viņa mamma pateica, ka viņam problēmas, ka sāk jau jocīgi runāt. Bet man ir tik ļoti bail nodarīt viņam pāri, sāpināt viņu, es tik sēdēju un atsmaidīju pretī viņam to silto jauko smaidu. Un viņs vienmēr ir tik labs un jauks. Un šodien man tik šausmīgi sagrībējās viņu samīļot un pateikt cik ļoti es viņu mīlu un ka nekad, nekad nelaidīšu vaļā, es tā arī izdarīju, un viņš smaidīja un teica, ka tā tam jābūt, bet es jutu, ka viņš ir skumjš..
Tad es ierosināju atkal kā sen sen pavadīt kopīgi kādu lieku nedēļu, viņš piekrita, viņs pat bija neviltoti laimīgs, tikai man jāpasaka laiks. un tagad man ir tikai jāpasaka kad, un es atkal būšu nedēļu vislaimīgākā. Visu, visu ko vien vēlos.
Un tad es sapratu, ka esmu vislaimīgākā pasaulē, ka viņš man tāds ir, un ka tā tam arī jābūt vienmēr.
Es gribu vasaru, es gribu to laiku kad brauksim atkal uz Mežezeru peldēties, un siltās naktis pie vannas ar ugunskuru, gurķīšu ēšana, smaidīšana un smiešān;as, bļāviens cik tad ir labi.. Tik ļoti to gribu, un zinu ka vēl tikai 6 mēneši un atkal mēs katru dienu celsimies smaidīdami, vārtīsimies eiforijā pa zāli un peldēsimies dubļos. Es gribu tos 4 cilvēkus redzēt katru dienu un tā dzīvot visu mūžu, bet tad jau tas viss nebūtu tik īpašs. Ak dievs kā es viņu mīlu..