Bijām uz Mangaļsalas jūru.
Man būtu, ko par šo braucienu teikt.
Bet mājupceļa gājienā no krustojuma līdz liftam aptvēru kaut ko. Pirmkārt, vajadzētu (at)sākt rakstīt dienasgrāmatu. Jo ir domas, kuras gribas no sevis izmest ārā, bet nav tam īsti vietas ārpasaulē.
Otrkārt, kaut kur uz smalkās robežas starp metafizisko un taustāmo es jau jūtu tās ledusskapja sienām līdzīgās robežas, kuras ap mani materializējas aizvien ciešāk, jūtamāk, šķietami paliekošāk.
Vēl tik viena doma no tām, kura ir no tām, kuras dienasgrāmatai veltīšu - viss, VISS jūtas aizvien neatgriezeniskāks. Tas, kas bijis, un tas, kas notiek arī šobrīd.
Kaut kāds neatgriezeniskums, ledusskapja sienas, trulums.

Un jau no paša rīta galvā skan Travis - PipeDreams.
Un tikko LastTrain noskanēja.
Skumja Travis diena. Un vispār jau kopš vakardienas kaut kāda tāda sen nejusta noskaņa, kaut kas tik.
Smeldze kaut kāda, vot.