Rāpulis
Pulksteņa izdvesto spiedzienu rezultātā pamodos, uzmetu paviršu skatienu žalūzijām, kas bez mazākajām grūtībām tika galā ar ne pārāk spilgto, mākoņu balsināto, gaismu, un žigli pagriezu modinātāja rādni pāris iedaļas uz priekšu, lai, tverot netveramo, pavadītu dažas minūtes pašapmāna miegā. Pēc atkārtotas laikrāža pavēles negribīgi pietrausos sēdus, pārkarinādams kājas pār gultas malu un sajūtot grīdas vēso skārienu, čāpstināju izkaltušo muti un taustījos pēc kausa ūdens, kas, kā uzticams draugs, vienmēr gaida guļvietas galvgalī.

Nīstie rīti. Viens pēc otra, atkal un atkal, kā maucīga priekšspēle, sagatavo darba dienas zemiskajam seksam, kas beigsies tikai pievakarē, kad neguvis baudu ieslīgšu krēslā, lai aizmirstos. Arī šis bija viens no ierindas rītiem, kad pirmām kārtām ieslēdzu abus radio, lai to radītais troksnis aizblīvētu manas ausis un es nedzirdētu klusumu, kas pa nakti slepus piepildījis visu mitekli. Tikai pēc tam, kad jutos pasargāts no neskaņas, es veicu pirmos higiēnas un vizuālās uzkopšanas darbus. Vakardienas netīrās drēbes, kas izmētātas ap gultu rada mājīgu jucekli, ar kāju iestūmu guļamistabas stūrī, lai vakarā tās pievienotu pārējai, uz veļas mašīnu rindā gaidošajai, garderobei. Tīrs krekls un zeķes, kas rada vienas vienīgas raizes, jo atrast divas vienādas līdzinās kubika-rubika salikšanai pa krāsām. Bikses, kurpes, maks, jaka, soma un platmale. Rīts kā rīts. Laika gaitā atstrādāts — parasts rīts.

Un tad es atvēru ārdurvis.

Lasīt vēl»