Pērkons

Šorīt, tikko pamodies, ievilku sev blakus ķepļepu. Fakts pats par sevi ierasts, un tāpat nekā neparasta nebija tajā, ka atvēru internetus un pārlaidu acis ziņām un citām ikdienišķām muļķībām, tai skaitā Vasermana dēla ikdienas pierakstiem. Viņa kārtējais memorands, ja tā to var nosaukt, lika man riebumā aizvērt ļapsi, apģērbt ģērbu un doties transporta virzienā.

Vēl nepagāja minūte pieturā, kad sāku izjust pastiprinātas jūtas pret apkārtējiem. Gan to aunu, kurš tiešām izskatījās pēc auna, tikai ar mapīti padusē. Gan tiem trīs krieviņiem, kas no skolas sola nonākuši pieturā nebija zaudējuši savas manieres un turpināja ālēties. Gan to meiteni, kas smieklīgi skrēja uz pieturu (meitenes vispār smieklīgi skrien), un kurai kājās bija stulbi zābaki. Nu patiešām stulbi, nevis tādi nekādi. Tomēr pa galvu man , nevis meitenei, kas smieklīgi skrēja, vandījās Vasermana dēls ar savu dzīves bagāžu un jaku ar tūkstots kabatiņām, kurās ir visas pasaules gudrības un mācības.

Jau trolejbusā, man priekšā esošajos krēslos, apsēdās krieviņi, kuriem zinību kalna smiltis vai no kabātām bira, bet atsitoties pret grīdu kļuva par saulespuķu sēklām, kas pa vienai vien apbēra ēnu pār viņu galvām. Kontrolieres ēnu, kas pieprasīja uzrādīt braukšanas karti, kas, ak, nebija vienam no jautrās trijotnes. Bet audzēknis, kā viņam mācīts, turējās savaldīgi un bez ierunām nesamaksāja sodu, un bez liekām, patiešām liekām, rupjībām pameta transportu sev vēlamajā pieturā.
Jā, tieši tobrīd iekāpa divas blondas, cik vien krāsotas brunetes var būt blondas, tautietes, un viena no viņām nosēdās man blakus, lai uzsāktu auglīgu sarunu par kādu "esīti", "kolonādi" un dzīvokļa biedriem, kuri vakarnakt esot saplēsušies līdz asarām un klaigām. Tas viss nebūtu nekas, ja šīs godātās jaunkundzes nelietotu блядь un нахуй biežāk kā es. Bet tas, protams, похуй, jo galvā tas Vasermana dēls ērtā krēslā visgudrs sēž un stāsta par pasaules kārtību, zinot visu par visiem vislabāk.

Jaunekli es pamanīju nejauši, kad pēc viņa nederīgās braukšanas kartes nopīkstēja karšu lasītājs tā, kā tas nopīkst, kad uzrāda nederīgas kartes. Viņš bija mazāka auguma nekā es un ar melnu, cieši aizpogātu mēteli mugurā. Ieķēries horizontālajā stangā, viņš nekustējās un palika turpat pie karšu lasītāja, jo pārpildītais trolejbus liedza meklēt sev ērtāku vietu. Ap kreisās rokas locītavu bija spīdīgs rokas pulkstenis, bet vēnas, no ieķeršanās stangā, bija pārpludinātas ar asinīm un izspiedušās. Vēlāk, kad lielās ļaužu masas bija pametušas transportu, viņš atrada sev brīvu vietu un apsēdās. Ap kaklu tam bija apsieta melna šalle, klēpī zils portfelis, no kura rēgojās brūns lietussarga rokturis, un zem labās acs viņam bija dzimumzīme. Lai vai kā, viņa rīcībā nekas neliecināja par apņemību doties pie vadītāja un iegādāties vienreizējo braukšanas biļeti. Viņš izskatījās pēc staigājoša gripas vīrusa.

Stāvot pie luksafora un gaidot zaļo gaismu, man virsū streipuļoja pensionēta vecuma tantiņa. Tā arī neietriekusies manī, grīlīgā riksītī pārskrēja pāri ielai pie sarkanās gaismas. Man aiz muguras nostājās blonda meitene, kura smaržoja pēc smaržām. Arī viņa nesagaidīja gaismas atļauju un sāka šķērsot brauktuvi. Kad bija tikusi pusē, iedegās zaļais signāls un es ātrā gaitā viņu apsteidzu, atkal sajūtot meitenes smaržu, kas smaržoja pēc smaržām.

Īsi pēc tam man uznāca īsa klepus lēkme un iesmeldzās caurvēja appūstais plecs.

Sakarā ar to, ka tuvojas mēneša beigas un tām līdzi dažādu pakalpojumu sniedzēju roklaižas rēķinu izskatā grib no manis izsūkt pēdējo dzīvību, nolēmu sarūpēto naudiņu iemaksāt Hansabankas, atvainojiet — Swedbankas, naudas iemaksas automātā.
Cēlu mērķu vadīts devos ceļā.
Nonācis filiālē, kur jābūt šim tehnikas brīnumam, secinu, ka tas ir pārvērties par robotu no kādas fantastikas filmas un tam pa zarnām vandās maza auguma ūsains vīrelis. Nu neko. Parakņājos atmiņas šuplādēs un atminējos, ka ne tik tuvajā, bet arī ne tik tālajā universālveikalā Maxima ir manīta šī ierīce. Domāts - darīts. Staigāt man patīk, tad visādas labas domas var izdomāt, bet tarakāni sadevušies kājiņās griež kadriļu.
Nokļuvis ne tik tālajā, bet ne tik tuvajā veikalā konstatēju, ka atmiņas šuplādes ar mani ir izspēlējušas ļaunu joku, vai arī Hansabankas, atvainojiet — Swedbankas, protams, iemaksas automāts ir pazemināts amatā uz prastu ierindas izmaksas automātu. Nu neko. Iešu atpakaļ uz pirmīt apmeklēto filiāli, mazums tur ūsainais vīrelis beidzis operāciju un automāts būs darba kārtībā. Turklāt, staigāt man patīk, tad visādas labas domas var izdomāt, bet tarakāni... . Nu jūs jau zināt.
Filiālē, protams, nekāds automāts nedarbojās. Pareizāk sakot darbojās, bet, kā Latvijas Balzāma veikals pēc 22:00, bija slēgts. Un tajā brīdī, kad biju tuvu izmisumam, virs mana skūtā paura iedegās spuldzīte, jo atcerējos, ka makā ir kartiņa ar konta numuru, un es arī bez pases varu glītajai bankas darbiniecei palūgt veikt naudas ieskaitīšanu kontā. Manā kontā.

Bet tagad ir cita problēma. Kamēr šo visu rakstīju, es aizmirsu galveno domu, kuru gribēju jums teikt.

Lai vai kā, veikalā Maxima Piebalgas Mednieku torpēda maksā 1.39 LVL, un tas, lai gan cits stāsts, ir patīkams.

Pulksteņa izdvesto spiedzienu rezultātā pamodos, uzmetu paviršu skatienu žalūzijām, kas bez mazākajām grūtībām tika galā ar ne pārāk spilgto, mākoņu balsināto, gaismu, un žigli pagriezu modinātāja rādni pāris iedaļas uz priekšu, lai, tverot netveramo, pavadītu dažas minūtes pašapmāna miegā. Pēc atkārtotas laikrāža pavēles negribīgi pietrausos sēdus, pārkarinādams kājas pār gultas malu un sajūtot grīdas vēso skārienu, čāpstināju izkaltušo muti un taustījos pēc kausa ūdens, kas, kā uzticams draugs, vienmēr gaida guļvietas galvgalī.

Nīstie rīti. Viens pēc otra, atkal un atkal, kā maucīga priekšspēle, sagatavo darba dienas zemiskajam seksam, kas beigsies tikai pievakarē, kad neguvis baudu ieslīgšu krēslā, lai aizmirstos. Arī šis bija viens no ierindas rītiem, kad pirmām kārtām ieslēdzu abus radio, lai to radītais troksnis aizblīvētu manas ausis un es nedzirdētu klusumu, kas pa nakti slepus piepildījis visu mitekli. Tikai pēc tam, kad jutos pasargāts no neskaņas, es veicu pirmos higiēnas un vizuālās uzkopšanas darbus. Vakardienas netīrās drēbes, kas izmētātas ap gultu rada mājīgu jucekli, ar kāju iestūmu guļamistabas stūrī, lai vakarā tās pievienotu pārējai, uz veļas mašīnu rindā gaidošajai, garderobei. Tīrs krekls un zeķes, kas rada vienas vienīgas raizes, jo atrast divas vienādas līdzinās kubika-rubika salikšanai pa krāsām. Bikses, kurpes, maks, jaka, soma un platmale. Rīts kā rīts. Laika gaitā atstrādāts — parasts rīts.

Un tad es atvēru ārdurvis.

Lasīt vēl»