Vasermana dēls
Šorīt, tikko pamodies, ievilku sev blakus ķepļepu. Fakts pats par sevi ierasts, un tāpat nekā neparasta nebija tajā, ka atvēru internetus un pārlaidu acis ziņām un citām ikdienišķām muļķībām, tai skaitā Vasermana dēla ikdienas pierakstiem. Viņa kārtējais memorands, ja tā to var nosaukt, lika man riebumā aizvērt ļapsi, apģērbt ģērbu un doties transporta virzienā.

Vēl nepagāja minūte pieturā, kad sāku izjust pastiprinātas jūtas pret apkārtējiem. Gan to aunu, kurš tiešām izskatījās pēc auna, tikai ar mapīti padusē. Gan tiem trīs krieviņiem, kas no skolas sola nonākuši pieturā nebija zaudējuši savas manieres un turpināja ālēties. Gan to meiteni, kas smieklīgi skrēja uz pieturu (meitenes vispār smieklīgi skrien), un kurai kājās bija stulbi zābaki. Nu patiešām stulbi, nevis tādi nekādi. Tomēr pa galvu man , nevis meitenei, kas smieklīgi skrēja, vandījās Vasermana dēls ar savu dzīves bagāžu un jaku ar tūkstots kabatiņām, kurās ir visas pasaules gudrības un mācības.

Jau trolejbusā, man priekšā esošajos krēslos, apsēdās krieviņi, kuriem zinību kalna smiltis vai no kabātām bira, bet atsitoties pret grīdu kļuva par saulespuķu sēklām, kas pa vienai vien apbēra ēnu pār viņu galvām. Kontrolieres ēnu, kas pieprasīja uzrādīt braukšanas karti, kas, ak, nebija vienam no jautrās trijotnes. Bet audzēknis, kā viņam mācīts, turējās savaldīgi un bez ierunām nesamaksāja sodu, un bez liekām, patiešām liekām, rupjībām pameta transportu sev vēlamajā pieturā.
Jā, tieši tobrīd iekāpa divas blondas, cik vien krāsotas brunetes var būt blondas, tautietes, un viena no viņām nosēdās man blakus, lai uzsāktu auglīgu sarunu par kādu "esīti", "kolonādi" un dzīvokļa biedriem, kuri vakarnakt esot saplēsušies līdz asarām un klaigām. Tas viss nebūtu nekas, ja šīs godātās jaunkundzes nelietotu блядь un нахуй biežāk kā es. Bet tas, protams, похуй, jo galvā tas Vasermana dēls ērtā krēslā visgudrs sēž un stāsta par pasaules kārtību, zinot visu par visiem vislabāk.