Cik var par vienu un to pašu?
Šodien saņēmu atzīmi par pirmdien rakstītās Regīnas Ezeras miniatūras "Elēģija" interpretāciju. Saņemot lapu, man pretim raudzījās vienaldzīgs piecinieks.
Kā es rakstīju to interpretāciju! Izlasīju, noskurinājos un atsēdos krēslā dziļāk. Neko nesapratu. Redzēju tikai drūmu noskaņu. Izlasīju vēl paris reizīšu. Bija pagājušas jau kādas 15 minūtes. Vēl joprojām gremoju tās miniatūras saturu. Sāka veidoties kaut kādi apveidi, pēc kuriem arī vadījos, un uzrakstīju, ka literārajai varonei ir depresija un krīze, un ka viņa taisās mirt. :D A bet ko lai par to visu domā, ja noskaņa ir mežonīgi drūma un ir sasaiste ar nekam nevajadzīgiem āboliem, kuri mirstot vēl cenšas pievērst sev uzmanību, ar būkšķi nokrītot zemē? Nu trakums. Lapu ir izrotājušas srakanas piezīmes, kuru galvenā doma ir tā, ka es esmu meklējis "nezin ko super-hiper-sarežģītu"! Nekā, es uzrakstīju to, ko es tajā visā saskatīju. Laikam tik pozitīvam cilvēkam kā man to nesaprast.
Pilnīgs sviests. Kāpēc mani nepārtraukti spiež lasīt literārus darbus, pilnus ar sāpēm, bezcerību, nožēlojamību? Ko man tas dos? Ja es līdz šim neesmu izjutis neko tādu, kā tādā gadījumā lai es varu uztvert tekstā domāto? Un vēl to interpretēt? Pilnīga krāniņ-ība!