medievi mundis
es atklàju pasauli, kàdu pavisma tàlu un noslépumainu vietu. miklas un énas tur pàrklàj kràshnos dabas laukus un naivais rita klusums iedvesmo slàpstoshus garus. tà ir pasaule, kur klainjo trubadùri un mùra sienàs paslépjas gràmatu klusums. tà ir kà aizmirsta sala un vinlaikus jaunais kontinents. shajà pasaulé gaismas ir gaishas, un tumsas ir tumshas. naktis ir garas un riiti ir agri. sahjà pasaulé tu droshvien nesaprastu ne vàrda. shajà pasaulé ienàkt ir briinums. shajà malà viss ir sadaliits liidzens, un virs zvaigshnjotàs debess sféras kustiiba ir miers. es ienàcu caur katedràles logu, kad dziedàja ANgelus vakara vesperu zvanu skanjàs. kà klejotàjs es izmetu visu no sevis un apgerbu maisu pa celjam uz romu. tur viss bija skadrs un sakàrtots, tur viss bija bùt. tur runàja un karoja tikai kà dziivé. tur nedriikstéja pietuvotis gibraltàra stabiem. tomèr no énàm es dzirdéju iznirstam sirdis un pakàpienu galotnés dziedàja rozes. starp bultàm un engeljiem klejoju, vakaros apstàjos pie pilsétu vàrtiem. pie kàda garàmejosha biskapa sutanas es piespsràdzéju krusta ziimes un nochiepu rulli. man atnjéma atslégas un iekurinàja pirti pie pashas pilsétas ràtes. es tomér neshaubiijos, nemaldiijos ne druskas, es zinàju atbildi, slepeno atbildi, tomér tà griezhas. bet ne jau tas mani pievilinàja, ne jau tas man likàs tik svariigs. es piekjéros, es neatlaidos un driiz es uzzinàju vinja noslépumaino vainu. tàs bija kà dàrgakmenji no bédiigà gala. vinja tézes, véstiija liktenja smeiklus un vella smaku. tas bija ap 77to taa Kunga gadu, trispadsmit gadusimtenjus péc. bet godiigi sakot, shis skrupolozais viirs ar diivaino garu, iedvesa manii ne mazàk, ne vairàk kà nolaidiibu. es nokàpu vesels, jo kjerubi veda mani pie limbu sarga. bet pirms tam es paguvu, iedzert par pasaules muuzhiibu un divu patiesiibu godu. shvarba tik rugta, tik smaga. sastriidéjos, no reibumu noteikti (reibuma ietekmé droshi) ar nedaudz apaljiigo, engelelju draugu. es piesaucu mùsu andalùzijas pazinju. bet vinja miers un domas skaidrà gaita, mani shùpoja kà téva rokas. vinja runa mani iepricinàja un pamazàm aizmirsu visu, ko dzirdèju meisteru runàs, pamazàm aizmirsu shaubas un nelaimiigo gribas bezsspéciibu. aizmirsu arii par vienoto pràtu, tàpat kà par pasaules sàkumu sapratu visu. tachu miers, shai baltajà sholà àtri pàrtapa celjà un koncilu steigà. es atkal slépos no énàm, skréju pa pustukshàm ielàm pie katedràles kjéros. mani mekléja, mani skauda. mans liigavas téva bràlis noliiga puishus un noliiga sargus. stàsta trupinàjums ir skaidrs kà sasista dziive. vinja noslédzàs klosteri, es uzcélu jaunu. mana slava izplànéja, kà pavarda uguns péc liesmota vakara. nedienas nepamet mani ni dienas, visa pilséta klaisiijas mani, pat karalis bija klàt, kad sarunà ietérpàs disputs ar lielàko mùku. tachu izràdàas, ka paliku pretéjà pusé. paslépos pie kàda ievérojama téva, starp mùriem un serafu dziesmàm. tass viss bija vélti, es rakstiiju, bet rakstiiju, rakstiiju péc gadiem, péc laika, vinjai, kas mans dziives skaistums un prieks un kundze reiz bija. astrolobs mùsu jau dzimis bij sen. vien Dievam bija vinja liktenis atvérts. més kluséjàm, més sarunàjàmies tà. liidz kapi mùs atkal péc gadsimtiem savienoja vienà. pamazàm, izdzisa sveces, pamazàm noklusa sunji. vitràzhas, skolas un gràmatas atpùtàs nakts mierà. es iemigu skatoties shiis pasaules pastaigà, shiis vietas smieklos, grékos un radiishanà. viss sàkàs, lai arii viss jau sen beidzies. es iemigu mierà, jo zinàju, ka engelji svilpo no prieka, skatoties mùsu naivajàs pierés, kad guljam. es atklàju pasauli jaunu, noslépumainu, tumshu un kà vienmér daudzgabalainu.