|
Aprīlis 12., 2013
 | 17:33
Šodiena vienkārši, nav vārdu. Tikai februārī iesāku strādāt savā jaunajā lomā - menedžēt attiecības ar klientiem. Nezinu vai jebkad biju vairāk izbaudījusi savu darbu kā tādu, kur vēl vairāk ieguvusi personīgajā izaugsmē, pašapziņas uzlabošanā, valodas apgūšanā, bet šodien vienkārši kā ar mietu pa galvu - vadība atkal izdomājusi visu pārkārtot, jo tā kā ir tagad, īsti nestrādā. Un man jāiet uz citu nodaļu, ne tapēc, ka es slikti daru, ko es daru, bet tapēc, ka man ir dotības specisfiskā sfērā - kontos, rēķinos, maksājumos un visā, kas saistīts ar naudu. Tapēc, ka neesot daudz tādu cilvēku (kuriem vienkārši nav elementāras loģikas un sapratnes rēķināt), man jāiet strādāt uz to nodaļu, līdz ar 4 citiem cilvēkiem no manas tagadējās komandas. Tas nozīmē vairs nekāda tieša darba ar cilvēkiem, sēdēšu ierakusies maksājumu papīros un caurām dienām rēķināšu un labošu visas kontu kļūdas, kuras visādi idioti sastrādājuši 3 gadu laikā. Lieliski.
Es laikam biju vienīgā savā nodaļā, kurai patiešām patika strādāt ar telefonu un palīdzēt cilvēkiem, jo pārējie (angliski runājošie, nu) no telefona baidās kā no mēra. Tie citi 4 cilvēki ir laimīgi, ka mainās darbs, tikai es viena raudāju tualetēs, jo man tas ir tāds solis atpakaļ. Es veselu gadu strādāju ar kontiem, un gribēju vemt no tā darba, tagad atkal tas pats. Divu mēnešu laikā, darbojoties ar cilvēkiem, es ieguvu vairāk zināšanu kā gada laikā ar naudu. It kā tas tikai pagaidām, kamēr visi konti būs savesti kārtībā, bet es zinu, ka ne sūda nekas nebūs kārtībā, ja pie manis atgriežas darbs, kuru es savedu kārtībā pirms trīs mēnešiem, nodevu pilnīgi skaistu un tīru, bet viss ir atkal sapists līdz pēdējam. Vienkārši nolaižas rokas. Tā ir, kad esi bandinieks koorporatīvajā šaha lauciņā.
|
Comments:
tev tur nav nekādas iespējas tā klusām un mierīgi parunāt ar priekšniecību, pastāstīt kā domā un varbūt viņi piedāvā kādu kompromisu.
ir jāprasa vienmēr, savādāk viņi domā, ka pieņem un viss ir labi.
Ai tur stulbi sanāca, jo savam menedžerim protams pateicu, bet viņš teica, ka neko nevar izdarīt, nav citu cilvēku, kas pārzin to ko es zinu, kas varētu iet manā vietā (es sev galvā lamājos, ka es vienmēr visu tik labi darīju, pati sevi iegāzu). Pēc tam man kolēģe paprasīja kas ar mani un es sāku raudāt, vienkārši parāva, aizskrēju uz tualeti un šī aiznesās man pakaļ un pusstundu pliķēja man roku un teica, ka saprotot, ka man ir sūdīgi, bet neviens tur neko nevar izdarīt. tā kā ir kā ir.
Nu un ja tu piemēram pateiktu, ka esi depresijā tajā darbā un vnk nespēj to vairs 'panest'.
Teorētiski vadībai sliktāk ja tev riebjas ko dari.
nu mēģini skatīties no gaišās puses, drīz gan jau atkal jūs tur visus samaisīs vietām.
sākumi jau vienmēr grūti. varbūt ar laiku tiksi stabilākā vietā tur.
Vispār traki, ka jūs visu laiku šitā mētā :(
tā viņiem kompānijā ie pieņemts, ka cilvēki visu laiku "staigā" ir fleksibli un spēj adaptēties jebkādai darba videi. Šī man būs jau piektā komanda.
to sauc par "business needs". un tā ir lielo kompāniju vājā vieta, tā teikt. manam draudziņam šobrīd ir šāda situācija.
ja tu esi tik nelaimīga pie kontiem, kas tev traucē meklēt jaunu darbu? tev ir daudzpusīga pieredze nopietnā uzņēmumā. ko vēl vairāk var vēlēties? |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}