Šorīt es spilgti apliecināju savu trakumu/stulbumu,
proti, uz līdzenas vietas pazaudēju vīru un meitu ceļā uz bērnudārzu:D Es aizelsusies, uztraukusies un dusmīga, ka mani nepagaida, skrienu viņiem pakaļ, bet viņi tikmēr gaida mani pie mājas. Telefons ir izlādējies. Pie bērnudārza (līdz kuram ir 15 minūtes raitā solī) man rodas aizdomas, ka tomēr viņi neskrien man pa priekšu. Palūdzu audzinātājai telefonu. Kad beidzot sastopamies, vīrs ir nosalis un uztraucies. Es tikai uztraukusies.
Meita vienīgā saglabā mieru. Viņa rūpējas, lai no ragavām neizkrīt vecais teletūbijs ar izoperēto dziesmu. Dziesma sabojājās, kad izmazgājām teletūbiju veļasmašīnā, un tāpēc to izņēmām ārā. Bez dziesmas Lalā izskatījās vājš (vāja?), tāpēc es tur iestūķēju vati un aizšuvu. Meita pati tad nemaz vēl nebija pasaulē, tas tolaik bija dēla teletūbijs. Gadiem ilgi manā dzīvē ir visādi dīvaini radījumi. Z-briedim nepatīk Tvīniji, bet man tie ir gluži pieņemami.