Tikai aptinas apkārt lielas, ļoti skumjas skumjas. Un noilgojiens pēc jūras, kaķiem, sienu reljefa, putekļiem uz koka maliņām, pakāpienu skaitīšanas, vīnogulājiem, lietus sejā, siltām debesīm, savītām pēdām, šķelmīgiem skatiem, dzirkstelītēm, smiekliem, atklātības, runāšanas, klusēšanas, vīna, kaķiem, kaķiem, kaķiem, jūras (un tā, ko tajā tā arī nepiedzīvoju), dinozaura ēnas ārā pa logu, omletes, smaidiem, muļķībām, jokiem, garāmejoša.. visa kā.

Šodien izņēmu filmiņu. Tā vien ir, ka klausos dziesmas. Un nevaru sagaidīt, kad nofotografēšu bildes, kurām to pierakstīt apakšā. Tik skaisti vārdi. Aiznesīšu rīt filmiņu attīstīt. Pa ceļam.
Eh. Nopūtas, nopūtas. Nesapratu agrāk. Tagad, pat vienai esot, viss, kas izdodas, ir tikai nopūtas. Reizēm vājprātīgi smiekli par visu, kas ir. Un kā nav.

Un vēl. Nu jau. Nu jau vienalga - kāds lasās, skatās, klausās vai zina. Redzu, kas skatījies manas galerijas. Nu lai. Lai jau. Vai tad man gabals nokritīs. Mācos nekaunēties par neko no tā, kāda esmu/esmu bijusi. Grūti un vispār. Nez vai izdodas. Bet nav vairs tā milzīgā kauna un slēpšanās instinkta, kad mani, ka kāds tevi vēro. Ir vienkārši. Jautājums - kāpēc? Un doma - lai jau, lai jau. Vai nu man žēl.