Par mani pasaulē un pasauli manī.
Šodien iestājies kāds domājamais.
Kādreiz man patika sevi iedomāties kā tādu mazliet liktenīgo sievieti no kādas filmas vai grāmatas. Atirušiem matiem, mūžīgi dekoltētā kleitā vai svārkos un augstpapēžu kurpēs. Tādu, uz kuru pa ielu ejot garāmgājēji nomēra skatieniem. Tā sajūta bija nu tāda, ka varēju skaidri apzināties savu vērtību... Par to aizdomājos šodien, kad pēc darba, saspraustiem matiem, džemperī ar augstu apkakli (lai siltāk), zempapēžu kurpēs (lai nebūtu tik gara un ātrāk varētu paiet, lai arī papēži man netraucēja), un iepirkuma maisiņu ar produktiem, ko pagatavot mums vakariņas vējā gaidīju autobusu. Izbrīnija tas, ka šai mirklī nejutos mazāk sievišķīga kā tad agrāk. Drīzāk tāda pienākuma sajūta sildīja. Un savādāka vērtības sajūta pārņēma.
Bet vienalga, skatlogā ieraudzīju kleitu, ko varētu vilkt izlaidumā. Sarkanu. Tad tikai vēl sarkanas kurpes un lokainus, mazliet izirušus matus...