klijānu iela 4 / 2 soda punktu un sešdesmit latu jautājums
sēdēju seminārā pie vīrieša, kurš ar visu savu būtību manī izraisa vieglu riebumu, un sapratu, ka ir 22.oktobris. un tas savukārt nozīmē, ka tā ir pēdējā diena, kad varu ierasties uz administratīvā pārkāpuma izskatīšanu. un tā kā man kā topošajam juristam ir ārprātīgi svarīgi piedalīties šī lēmuma pieņemšanā, sapratu, ka jādodas meklēt klijānu iela 4, lai vienreiz to lietu nodarītu un saņemtu bargu sodu, mācību un neesošo respektu pret valsts iestādēm. savu devu no visa, tā teikt.

sekojot kursabiedru norādēm, attapos uz gaujas ielas. izstaigāju pilsonības un migrācijas pārvaldi, vēl pāris stāvus paeksplorēju un tad sapratu, ka īsti nav. nu, ne 211. kabinets, ne 210.kabinets. un kaut kā pat ne klijānu iela četri. niknums jebkurā gadījumā, jo arī mans tēvs nespēja jēdzīgi izskaidrot, kur man jādodas. pat pēc konsultācijām ar elīnu un viņas avotiem, es ne-sa-pra-tu.. vienīgais, kas aukstajā dienā sasildīja manu sirdi, bija pusmūža policists ar nelielu akcentu. un nelielu alus vēderu.

sēdēju rindā uz lietas izskatīšanu un ievēroju, ka man garām ik pa brīdim aizcilpo, aizlidinās un aizslāj pāris feminīn-policistes. visām īsi svārciņi, virscelīša un tā diezgan pievilcīgi, jāsaka atklāti. vienai beibei pat bija īsāki svārki nekā pārējām, kā arī koši sarkanas augstpapēžu kurpes. viņai arī bija smukākās kājas no visām. un spalgākie smiekli. viņa noteikti ir nodaļas spulgacīte vai , ee, lapsiņa, vai.. nav vairs variantu. bet viņai bija bordo krāsas mati. gari.



uzlika zīmogu, izsprieda lietu, uzlika naudas sodu un es niknumā nopirku cigaretes, kad biju izgājusi ārā no tās ēkas. un vēl visu dienu man skan šī dziesma. gan galvā, gan ausīs.