Siderius Nuncius ([info]mapet) rakstīja,
@ 2008-10-05 14:31:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:1

Vienmēr esmu gribējis zināt, kā jūtas vecāki. Bērns. Vai viņu attieksme ir tāda, ka tas ir mans bērns, tas pieder man, kā lieta, vai arī vairāk, kā bērns ir cilvēks, personība, draugs vai ienaidnieks, vai vienkārši cilvēks, kuru neivērot? Vai to nosaka tas, vai bērns ir gribēts, vai negribēts, gribēts un negaidīti uzradies, vai arī ļoti gribēts un plānots? it still izklausās, kā kadrs no lielveikala dzīves. Varbūt vecāki jūtās, kā garīgie skolotāji, kuriem ir atbildība sekot līdzi bērna-personības dzīvei? Un kā ir ģimenēs, kur bērni nāk komplektā ar vienu pusīti? Its really puzzling, tas ir kā ar visiem dzīves noslēpumiem, tu neko nezini, līdz tu neesi nonācis tur.



(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]f_a_s
2008-10-05 14:00 (saite)
http://www.youtube.com/watch?v=9RZXaoaK8NI

(Atbildēt uz šo)


[info]watermark
2008-10-13 21:13 (saite)
man ir bērns. nesen tikai - pusgadu, un vēl aizvien ir grūti aptvert to visu, to, ka tas ir pilnīgi cits cilvēks un tikpat grūti aptvert, ka tas tomēr ir mans bērns. vienalga, es uzskatu, ka vecāki daudz vairāk iemācās no bērna nekā bērns no vecākiem :) bērni izaudzina vecākus un būtu muļķīgi un augstprātīgi iedomāties, ka ir savādāk!
vecāki noteikti ir tikai palīgi, palīdz izaugt, palīdz saprast pamatlietas un pamatvērtības un tad nāk tas visgrūtākais, kad ir bērni jāpalaiž dzīvē.
bet man tas vēl tālu :) pagaidām jāizbauda abpusējais iepazīšanās process.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?