Šodien palika 4 gadi, kopš man atņēma vissvarīgāko cilvēku. Un man liekas skumji, ka liktenis mēdz mums atņemt tos mīļākos bez jebkādiem jautājumiem, bez iespējas atvadīties un pateikt, cik daudz mums otrs nozīmē. Bet te mēs paši ļaujam beigties kaut kam skaistam.. Un atkal šī sajūta, ka esmu pazaudējusi kādu sev tik tuvu un dārgu. Sāpīgākais, ka šoreiz bija iespēja to paglābt.

Vasarā es biju smagas izvēles priekšā - kur doties mācīties. Lai gan es biju par 100% izlēmusi doties mācīties uz Ventspili, es izlēmu par labu Rīgai. Lieki piebilst, ka, Tev nemaz neapzinoties, Tu man palīdzēji izdarīt šo izvēli. Ne tikai tas, ka šī izvēle būtu labāk manai nākotnei, bet tā doma, ka, mācoties Rīgā, mums būtu iespēja palikt kopā, ko nevarētu apgalvot, ja es mācītos V-pilī. Es tik ļoti gribēju dot mums iespēju..  Un jā - I wish I could follow.. Nav viegli atzīt, ka es pat būtu gatava iet mācīties Tevis izvēlētajā pilsētā, jo galu galā - tas bija gandrīz identiski V-pils piedāvātajam.

I miss you.