Māmiņdienas koncerts
Sēdēju un bimbāju kā muļķe.

Domāju par savu mammu, par mammas mammu. Nē, nekā jauka nedomāju, tikai žēlums.
Domāju par sevi, kā mammu (ak, cik labi, ka mūsdienās izdomāts tas foršais termins "pietiekoši laba mamma!")

Dzejolīši vēl tie, kurus es pati skolas laikā skaitīju. Daži nedzirdēti. Dziesmiņas jau jaukas.

Bērniņi arī jauki. Puse droši vien nodzersies, puse aizbrauks uz "zemeņu laukiem", kāda daļa beigs dzīvi pašnāvībā. Kuri? Šobrīdi visi tādi mīlīgām sejiņām, pirms koncerta satrauktām.

Un obligātās nodevas ar paldiesiem un ziediem skolotājām un direktorei. Direktore pati atzīst, ka strādā skola jau kopš aizlaikiem (dažas mammas, kas te zālē sēž, pašas bija skolnieces pie manis šeit skolā).

Un atkal tas, par ko ikdienā nedomā - ko tā skola vispār iemāca? Vai "mūsdienās" tas viss tiešām ir vajadzīgs?
Tie visi svešie cilvēki, ar kuriem bērnam dien dienā jārīvējas. Vai es pati izvēlētos tieši šo skolotāju, ja varētu izvēlēties? Nē! Un angļu valodas skolotāju? Nē! Un vēl to un to? Nē. Bet skola jau laba.

Ek, laikam vienkārši esmu piekususi mājas darbus pildīt.....