][
šodien laikam atkal bija lielo iespaidu diena, galva mazliet tā kā piepūtusies. piepūtusies no domām, gaisa, sajūtām, valodas, brīnumiem, ielām, vārdiem, bļāvieniem, pārsteigumiem, vēstures un daudzām citām skaistām un ne tik skaistām lietām. es esmu kā atvilknīte, kurā viss sakrājas. un tagad, dzerot kafiju [jā, tagad vakarā, jo man vēl mazais rakaris nāks ciemā un apēdīs kafijas doto enerģiju], es mēģinu kaut ko uzskrebelēt. gandrīz kā skrebelis, bet nē.
pirmais pārdzīvojums man bija mazie saules stari, ko es no rīta pamanīju slaistāmies pa pretējās mājas sienu. manā dzīvojamajā telpā nekad neiespīd saule, mazliet nomācoši, ātri paliek tumšs, taču savs labums esot - vasarā vēsāks. ā, kā sirsniņa palēcās no domas vien, ka saulīte beidzot mani ir izdomājusi satikt. Ilgi tas prieks nebija, ātri vien tā saulīte pazuda ar galiem, aizslēpās aiz mākoņiem un dienas galā vēl mazliet apspļaudīja mani ar lietu, fui, cik nekaunīgi.
šodien mazliet pastaigājos ar Lindu, nu viņas gaitās un pēc pusdienām aizdevos meklēt muzeju, kas tepat netālu. Benaki muzeju. tajā apskatāmi grieķu amatniecības un mākslas izstrādājumi, rotas un tautastērpi un kaut kas arī no politiskiem eksponātiem. Laika posms - no neolīta līdz 20gs. Es šodien mazliet apskrēju divus stāvus, interesanti. Man vislabāk patika pirmā stāva statujas ar nodauzītajiem deguniem un otrā stāva glītās rotas. Nepatika tūristi. Labākais ir tas, ka tas muzejs ir par brīvu katru ceturtdienu, tādēļ es īpaši neiespringu. Man vēl būs gana daudz laika uz turieni doties un visu papētīt. Tur tiešām visa kā ir daudz. Un pati ēka arī skaista - bijusi muzeja izveidotāju savrupnams.
Ejot meklēt Benaki muzeju, atradu vēl vienu muzeju, bet to es apciemošu kādu citu dienu, kad man gribēsies izstaigāt visu, jo tas jau nu gan laikam nav bez maksas. žēl.
pēc tam, kad man mazliet jau apnika tās daudzās figūriņas bez deguniem, rotaslietas un tautastērpi, es nolēmu mazliet pastaigāties pa ieliņām tepat netālu no mājām, bija nomācies, bet gaiss smaržoja tik ļoti pēc pavasara, putniņi čivināja un tā. Taču ilgs mans pastaigas prieks nebija, viss noplaka, kad uzgāju kaut kādu demonstrāciju vienā nelielā ieliņā. Sanāca apiet, bet nu tas, ka visur policija, troksnis un satraukti cilvēki, mani mazliet satrauca. Nu tā, ka es samulsu un sabijos pat - es, mazvalsts iedzīvotājs, neesmu pieradis pie tādām lielām tautas protesta akcijām ielas vidū. Nepatīk. Un zinot, kā viņiem tas parasti te izvēršas, aizlaidos ātri. Un labi vien ir - kā tuvojos mājām, sāka smidzināt.
Bet vispār šorītu Linda man iesāka ar ziņu, ka nošauti divi policisti un cik tur ievainoti. Viņi stāvējuši bariņā [kā viņi to visu laiku visās malās visās diennakts stundās mēdz darīt], kad piebraukuši blakus vairāki moči un viņus apšaudījuši. Nu tā. Necieš viņi te tos kārtībsargus. Un es neciešu tos, kas necieš policistus, apburtais loks, lai arī man jau tajā visā lietā loma maza.
Huh.
Būs dažas bildītes. es muzejā sabildēju. Jā, laikam drīkstēja - tikai bez zibspuldzes.

Nu ja!