Raugoties uz seksu no Baznīcas viedokļa un pieņemot tās specifiskos noteikumus, man, tātad, ir skaidrs, ka sekss ir kaut kas lielisks un bezgalīgu iespēju pilns, tomēr es reizēm nesaprotu par fantāzijām un rotaļām. Ja laicīgajā pasaulē jebkuras seksuālās fantāzijas tiek uzskatītas par normālām un saprātīgos daudzumos gluži veselīgām, ja nav nekas īpašs, ka cilvēki mīlējoties vai masturbējot domā par ārstiem un māsiņām, par intīmo ķermeņa daļu medicīniskām pārbaudēm, par rokudzelžiem, pēršanām, izvarošanu un cita veida seksuālu vai ne tieši seksuālu vardarbību vai vismaz pazemojumu, tā sasniegdami lielāku uzbudinājumu, tad reliģiskā kontekstā šīs lietas mani mulsina.

Cik esmu izpētījusi, tad glāstu veidi no Baznīcas puses nekādi netiek reglamentēti ar noteikumu, ka galvenajā vietā tomēr ir vaginālais dzimumakts un ķermeniskā bauda tiek koncentrēta uz kopābūšanu ar laulāto draugu, svinot viens otra un Dieva klātbūtni. Es esmu rakstījusi par tādu seksu, kur aizbrauc jumts un vārdi atslēdzas, un apziņa aiziet transā, dziļā meditatīvā pieredzē un tā. Es nevaru saprast, vai no reliģijas viedokļa šis ir vienīgais ideālais variants, kā mīlēties - tikai viens ar otru un fizisko sajūtu, neiztēlojoties nekādas neķītras ainas - kas praksē, protams, ne vienmēr ir realizējams, pat ja tu dzīvo likumīgā laulībā. Es jau esmu minējusi, ka es to spēju tikai auglīgajās dienās, kad uzbudinājums konstanti dzīvo visā ķermenī, turpretī ne tik labvēlīgā laikā bieži mēdzu pie sevis visu ko iztēloties. Es, protams, varētu neiztēloties un nemīlēties vispār, taču mīlēties šajā laikā man liek pati mīlestība, kā arī es esmu tik racionāla, ka uzskatu - nevienam klātesošajam nenāks par labu, ja darīšu to bez baudas. Iespējams, es izvēlos objektīvo labumu Dieva vietā, taču patiesībā es maz zinu par šādām izvēlēm un to atpazīšanu.

Esmu toties pietiekami izglītota, lai apzinātos, no kurienes apmēram visas tās iztēles ainas nāk, esmu lasījusi Freida "Bērnu sit" un citas gudras grāmatas, taču nezinu, vai ir iespējama tāda nevainība, lai neiztēlotos neko. Ko gan mēs iztēlotos, ja mums bērnībā nekad nebūtu uzdevuši pa dibenu vai vismaz piedraudējuši nopērt, vai izstāstījuši, ka "agrākos laikos bērnus sestdienās profilaktiski pēra" - turklāt parasti pa PLIKU DIBENU, ja mēs nebūtu lasījuši Dullo Dauku un noskatījušies Fanniju un Aleksandru, kur puikas per nolaistām biksēm (man vēl tagad skrien skudriņas, atceroties vietu, kur vecā kundze pēršanas laikā pietur Aleksandra kaklu)? Ja nebūtu redzējuši verdzeni Izauru kailu piesietu pie staba? Ja mums nebūtu stāstīts, ka viduslaikos ālavas esot nostājušās speciālā vietā tirgus laukumā tā, lai anonimitātes nolūkos pleci un galva nav pieejami, bet dibens rēgojas uz āru, un visi, kas grib, varējuši pienākt, pacelt brunčus un izpist šo sievieti no aizmugures? Ja nebūtu lasījuši lubeni, kur klients izdrāž mauku ar milzīgu gumijas vibratoru? Ja nebūtu redzējuši filmu, kur puisi cietuma tualetē izdupsē, kamēr citi ieslodzījuma biedri tur viņa rokas piespiestas pie flīžainās sienas?

Kāpēc seksuālās fantāzijas gandrīz vienmēr ir tā vai citādi saistītas ar varu? Kas tas ir mūsos, kas savij šīs lietas? Vai mums tiešām pilnīgi visiem ir tā vai citādi salauztas identitātes? Vai Ādamam un Ievai pirms grēkā krišanas bija "tīrs" sekss bez šīm fantāzijām? Vai mēs tiešām teorētiski pilnībā spējam neievērot vārdus un tēlus, koncentrējoties uz mīlestību Dievā?

Starp citu, kaut ko jau mēs reizēm iztēlojamies arī tajā "bezneķītrību" seksa procesā, vai ne? Es, piemēram, vienreiz iztēlojos, ka esmu lācītis, kurš kāpj priedē. Bija ļoti spēcīgs orgasms.