Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Nekad īsti neesmu sapratusi, kas nosaka simpātijas starp pieaugušajiem un bērniem. Pieaugušo starpā ir vienkāršāk - vienmēr var paanalizēt un atrast kādus kritērijus - piemēram, interešu kopību/atšķirīgumu, seksuālo pievilcību, noteikta dzīves modeļa un pasaules uztveres vilinājumu un vēl visu ko. Bērni - tāpat vien, tāpēc, ka maziņi - man paši par sevi nav nekādu sajūsmu raisījuši. Pilnīgi noteikti neesmu no tām, kas sāk neapturami dūdot un gudzināt, ieraudzījušas kādu sīkuli.
Un tomēr - ir bērni, kuri mani valdzina kā personības, neatkarīgi no tā, kādu vecumu viņiem gadījies sasniegt. Piemēram, mazā K, manuprāt, jau nedēļu pēc piedzimšanas, brēca un čurāja pamperos ar tik viltīgu skatienu, ka es skaidri zināju - mēs sapratīsimies. Un tas, ka visu viņas septiņgadīgo mūžu mēs satiekoties neviltotā sajūsmā metamies viena otras apskāvienos, man šķiet pilnīgi likumsakarīgi.
  • Pitrms kāda laika es par to domāju sakarā ar savām attiecībām ar vienu cilvēku - nu, kas mūs saista? Sekss tas nav, kopīgu interešu mums praktiski nav, kur viņam balts, tur mans melns, un tā tālāk un tā tālāk.
    - Dvēseļu radniecība, - saprātīgā balsī teica mana māsa.
    (protams, es dvēselēm vispār neticu, tad otrs gan tic)
    Tad es tā padomāju un aizformulēju tālāk - lai izjustu dvēseļu radniecību, nav obligāti ticēt dvēselei. Tāpat kā lai smīnētu bārdā, bārda nav nepieciešama, un nav nepieciešams pat smīns.
    Tā kā - dvēseļu radniecība un pilnīga mistika tā ir, krii!
  • Nu, ir cilvēki, kas tevi valdzina kā personības, un ir cilvēki, kas nevaldzina. Tas, cik cilvēkam gadu, ir otršķirīgs jautājums, un fakts, ka maziņš, ir drīzāk traucēklis personības uztverē (ne tādēļ, ka personības nebūtu, bet tādēļ, ka pieaugušie mēdz būt ļoti paštaisni un egocentriski).
    • Jā, tā ir. Tomēr bērnībā neizpaužas, piemēram, cilvēka erudīcija vai kāds noteikts interešu loks, kas mani mēdz saistīt pieaugušos cilvēkos.
      • Nunu. Ja par "bērnību" uzskata vecumu līdz 3 mēnešiem, tad es tev varētu piekrist. Bet nesen es biju ciemos pie 3 mēnešus veca bērna, un viņam jau ir izveidojies ja ne interešu loks, tad personības tips ir diezgan labi jūtams... Nu labi, interešu loks arī ir; grabuļi un sieviešu krūtis taču ir visnotaļ nopietnas intereses, vai ne? ;)
        • Interešu loka pastāvēšana pati par sevi man gan nešķiet nekas pievilcīgs, ja tas nepārklājas ar manējo. Nu, piemēram - vīrišķis, kurš var runāt tikai par mašīnām, datoriem un sportu, vai sievišķis, kurš var runāt tikai par iepirkšanos un kulināriju...
          Septiņgadīgas meitenītes interese par bārbijām un māsiņu Olsenu biogrāfiju man arī nešķiet nekas saistošs. Bet tomēr ar šo meitenīti es saprotos daudz labāk. Un tas mani pārsteidz.
          • Nu, tāpēc, ka interešu loks gluži vienkārši nav tik būtisks, kā, no racionālā viedokļa skatoties, tas varētu būt. Būtisks ir čujs, ņuhs un poņa, un sajūta, ka tas cilvēks ir tavējais.

            Galu galā - vai tad tu saproties ar visiem, ar kuriem tev ir līdzīgs interešu loks? Man šādi cilvēki 50% gadījumu dziļi kretinē ;)
  • Kādā grāmatā reiz lasīju domu, ka dzīves laikā mēs parasti sastopamies ar tām dvēselēm, ar kurām sastapušies agrāko dzīvju laikā :)
  • Kā teica lld, ir jāuzturas labā sabiedrībā.
    Man arī divas sīkās ir ļoti laba sabiedrība, un viņas man nav nekādas radinieces. Pat nedomāju, ka iepriekš mēs būtu tikušās kādā citā veidolā. Vienkārši man patīk šo konkrēto cilvēku reakcija uz dzīvi. Un ir pilnīgi nesvarīgi, ko viņas man STĀSTA.
Powered by Sviesta Ciba