Kurvjzieža kontemplācijas

Nekad īsti neesmu sapratusi, kas nosaka simpātijas starp pieaugušajiem un bērniem. Pieaugušo starpā ir vienkāršāk - vienmēr var paanalizēt un atrast kādus kritērijus - piemēram, interešu kopību/atšķirīgumu, seksuālo pievilcību, noteikta dzīves modeļa un pasaules uztveres vilinājumu un vēl visu ko. Bērni - tāpat vien, tāpēc, ka maziņi - man paši par sevi nav nekādu sajūsmu raisījuši. Pilnīgi noteikti neesmu no tām, kas sāk neapturami dūdot un gudzināt, ieraudzījušas kādu sīkuli.
Un tomēr - ir bērni, kuri mani valdzina kā personības, neatkarīgi no tā, kādu vecumu viņiem gadījies sasniegt. Piemēram, mazā K, manuprāt, jau nedēļu pēc piedzimšanas, brēca un čurāja pamperos ar tik viltīgu skatienu, ka es skaidri zināju - mēs sapratīsimies. Un tas, ka visu viņas septiņgadīgo mūžu mēs satiekoties neviltotā sajūsmā metamies viena otras apskāvienos, man šķiet pilnīgi likumsakarīgi.