Nekad īsti neesmu sapratusi, kas nosaka simpātijas starp pieaugušajiem un bērniem. Pieaugušo starpā ir vienkāršāk - vienmēr var paanalizēt un atrast kādus kritērijus - piemēram, interešu kopību/atšķirīgumu, seksuālo pievilcību, noteikta dzīves modeļa un pasaules uztveres vilinājumu un vēl visu ko. Bērni - tāpat vien, tāpēc, ka maziņi - man paši par sevi nav nekādu sajūsmu raisījuši. Pilnīgi noteikti neesmu no tām, kas sāk neapturami dūdot un gudzināt, ieraudzījušas kādu sīkuli.
Un tomēr - ir bērni, kuri mani valdzina kā personības, neatkarīgi no tā, kādu vecumu viņiem gadījies sasniegt. Piemēram, mazā K, manuprāt, jau nedēļu pēc piedzimšanas, brēca un čurāja pamperos ar tik viltīgu skatienu, ka es skaidri zināju - mēs sapratīsimies. Un tas, ka visu viņas septiņgadīgo mūžu mēs satiekoties neviltotā sajūsmā metamies viena otras apskāvienos, man šķiet pilnīgi likumsakarīgi.
Un tomēr - ir bērni, kuri mani valdzina kā personības, neatkarīgi no tā, kādu vecumu viņiem gadījies sasniegt. Piemēram, mazā K, manuprāt, jau nedēļu pēc piedzimšanas, brēca un čurāja pamperos ar tik viltīgu skatienu, ka es skaidri zināju - mēs sapratīsimies. Un tas, ka visu viņas septiņgadīgo mūžu mēs satiekoties neviltotā sajūsmā metamies viena otras apskāvienos, man šķiet pilnīgi likumsakarīgi.
- Dvēseļu radniecība, - saprātīgā balsī teica mana māsa.
(protams, es dvēselēm vispār neticu, tad otrs gan tic)
Tad es tā padomāju un aizformulēju tālāk - lai izjustu dvēseļu radniecību, nav obligāti ticēt dvēselei. Tāpat kā lai smīnētu bārdā, bārda nav nepieciešama, un nav nepieciešams pat smīns.
Tā kā - dvēseļu radniecība un pilnīga mistika tā ir, krii!