sirdzapziņa, mana uzticamākā apakšīrniece, vairs nemaksā par komunālajiem, slaistās apkārt, pīpē zālīti trīs dienas pēc kārtas, nule kā sadūrusi encefalītu un dzelteno drudzi, un pēc tam pati brīnās, ka jūtas tik salauzīta kā vēl nekad, bet, nu, strādāt gan šī netaisoties - mieru, kas domāts nerviem, šī piesavinājusies kā bezdarbnieka pabalstu, sak, nervi paši tiks galā. un nevar saprast, ko šī domā - staigā apkārt varen apmierināta, bet vaigi jau sāk iekrist no neēšanas, zin, jāuzmjanās, ka tik šai nesanāk kā tai nabaga žurkai, kura spieda kaifa podziņu, līdz nomira badā. njā...