"Mazā siržu ēdāja", tad nodomāju, kad redzu tevi blakus un skatoties tevi vēroju kā maziem malciņiem tu dzer, ar mazajām rociņām tu paņem, noliec un kā tu dzīvojies.
Bet tu ēd tādos brīžos manu sirdi, īsti nesāp, tā sažņaudzas, nedaudz dur. Es nezinu, kas tieši ir tas, kas neļauj man iet un ko citu vērot, tu mani sev esi piespiedusi, bet neatveries. Es tev varētu rakstīt mazus dzejolīšus, tik mazus kā tu pati; īsi, mazi, nevainīgi to pantiņi būtu un tik ļoti tev tie gribētu līdzināties, bet nebūtu tik prasmīgi (kā nekas bez tevis), lai atdarināt tevi tie spētu.