ululate ([info]ululate) rakstīja,
@ 2019-02-26 09:58:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
visu šo februāri esmu bijusi kā tāda žēlsirdīgā māsa, bet tā laikam ir tāda lieta, ko es labi māku, - rūpēties.

krustmātes vīrs atkopjas pēc smadzeņu audzēja operācijas, pati krustmāte no pārdzīvojumiem arī saslima un neviena cita rada rīgā viņiem nav, tāpēc uz slimnīcu braucu es. sākumā stundām ilgi uzklausīju pārdomas par izlekšanu pa logu utt (vispār ārprāts, ka tur nav pieejams pat maksas psihologs), bet kopumā jau tās tādas fizioloģiskas rūpes, pārvilkt zeķes, palīdzēt nomainīt apakšbikses... slims cilvēks paliek kā bērns, es vedu viņam kārumsieriņus, ko viņš aprij momentā, vakar minūtes laikā izēda selgas cepumu paciņu, atzīstot, ka krustmāte neļaujot ēst šos cepumus, bet tā taču bērnības garša. un viņš man patiesībā ir pilnīgi svešs cilvēks, viņi apprecējās, kad es jau biju prom savā dzīvē. nu jau it kā ir labāk, bet tūliņ sāksies ķīmijterapija, un es tā saprotu, ka tas nudien nebūs viegli.

kamēr es tur braukāju, blakus gultās ir nomainījušies visdažādākie cilvēki, arī vairāki tā saucamie bomži, kuri tur guļ pliki vienā pamperā un gārdz, pār gultas malu pārmetuši tievas kājas ar gariem, melniem nagiem, un ēdienreizēs kāri izlaiza slimnīcas ēdiena traukus.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?