Vakar gribēju kā labāk, jaukāk, un izdomāju bērnus aizvest uz parku. Īpaši tālu tas nav, īpaši, ja izmanto eskalatoru, un tā arī nolēmu darīt. Uzstumju ratus uz kāpnēm, sākam braukt lejā, griežos lai dotu roku vecākajai meitenei... Bet tā skatās uz mani milzīgām, asaru pilnām acīm un krata galvu. Neko darīt, ratus laist vaļā taču arī nevar, palieku ar muti vaļā, ko darīt - nav ne jausmas, un vēl visam bonusā arī mazā meitene, izrādās, baidās no tā sūda, un sāk bļaut pa visu pagastu. Šoreiz paveicās, priekšā braucošās sievietes, lai arī ne vārda nerunāja angliski, uzreiz pēc tam, kad bijām nobraukušas lejā, pieturēja ratus un palika ar mazo, kamēr uzskrēju augšā, nomierināju un pierunāju Mariju Frančesku braukt kopā ar mani lejā.
Piecas minūtes vēlāk jau, protams, kopā pasmējāmies par to, bet tajā brīdī vairāk gribējās raudāt, un pateikt kaut ko nevisai jauku meiteņu mammai, kas aizmirsa pabrīdināt, ka daudz vienkāršāk tomēr būtu izvēlēties garāko ceļu.