Sens stāstiņš. Agrs rīts. Taisos braukt ekskursijā uz Lietuvu:

Uz Rīgu aizveda mani draugs. Pa ceļam izdomāju, ka neesmu paņēmusi papīra kabatlakatiņus līdz... Paprasīju draugam, vai viņam gadījumā nav. Viņš man iedeva aizsāktu paciņu. Rīgā izrādījās vēl daudz laika, tuvākais veikals, kur varēja patverties, bija aptieka. Ieejam, esam tur divi vien, izņemot, protams, pārdevēju. Es sapērkos visādas sūkājamās konfektes, hematogēnu un, protams, papīra kabatlakatiņus... Maksāju pie kases, samaksāju, jūtu aiz manis kāds stāv, izvelku to iesākto kabatlakatiņu paciņu, reizē pagriežos, dodu to paciņu un saku: "Vari ņemt, man tos vairs nevajadzēs!" Uz mani platām acīm skatās svešs puisis :D