katrreiz, kad es piezvanu uz asinsizliešanas biroju, lai uzzinātu, vai man ir sifiliss un hiv, man apmēram pie trešā personas koda cipara tā sāk trīcēt kājas, ka man jāapsēžas, lai nenokristu. patiesībā tās zvanīšanas dēļ esmu gatava darīt visko citu, piemēram, sākt brēkt par to, ka man vēl nav pienākusi jaunā ilustrētā zinātne, kaut arī ir taču vēl janvāris. es tagad domāju, ka vajadzētu padomāt, bet pat nezinu, no kura gala sākt, un tas noteikti nav veiksmīgs sākums. un nav iedvesma un padoms jāmeklē eliota smita  dziesmās, ja reiz pēdējo dienu laikā pilnīgi visam atrodu salīdzinājumus ar dabas zinātnēm. brāli uztrauc tas, ka ir sākusies gripas epidēmija, tāpēc mani vajadzētu ieslodzīt istabā. tas būtu labi, ja tur vēl atnāktu kāds, kurš bakstītu muguru un ar nosacītu beczerību teiktu: "bļerbik, bļerbik, bļerbik..."