tā es nezināju, ko darīt, līdz te ieskrēja māsa un pateica, ka 18:00 ltv7 būšot filma par jūras zīdītājiem. liku sagatavot uzkodas un dzērienus (lavašu un bebra ūsu novarījumu), man arī klausa, uzvliku svētku tērpu (baltu kaut ko ar brūnām sieviešu komplekta biksēm, jo melnu man nav, melna man vispār nekā nav, vienīgi rudenī, ļaunu paredzēdama, pirmoreiz pēc 8 gadu pārtraukuma nopirku melnas kurpes)un viss var sākties. sērija par šņabdegundelfīniem bija veltīta ilzei avotniecei. bet tā par pelēkajiem roņiem, protams, man. galvenajā lomā bija ronis pašapifs, kuru varot atpazīt pēc ādas ļerpatiņas (vai, kā jurģim patiktu) uz deguna (!), kas iegūta, mēģinot nocopēt pirmo mūža dūdiņu. dūdiņai pašapifa uzmācība sevišķi nav patikusi, tāpēc iekodusi wannabe tēviņam purnā, kas būtu labs paņēmiens arī cilvēku attiecību kārtošanā. tagad es gaidīšu friku, lai izstāstītu viņai visu par jūras dzīvniekiem, jo viņai tomēr rīt kultūras eksāmens, bet ilze avotniece, kuru frika dažkārt mīļi dēvē par ākstu, ieteica man padrupināt kārļa muguru. citādi es lasu cosmo un sapņoju sapņus, kas rādīt rāda uz to, ka man pilnīgi nav, ko darīt, jo, lai cik ļoti man kādreiz (ne)sagribētos mieru, tas mani padara nemierīgu, nemierīgi, nemierīgu, ja vajā mani ilgāk par 12 stundām