Dažreiz es tā skaidri sevī ieraugu to, cik daudz esmu gaidījusi no citiem, no dzīves, cik daudz aizvien vēl brīžiem sagaidu un pieprasu. Tagad es to pamanu sevī savlaicīgi un parasti apstājos, piebremzēju savas vēlmes un prasības. Katrreiz, kad kaut ko iegribas, der aizskaitīt līdz 10 un padomāt, vai patiesi. Un tad, kad palaid vaļā vēlmi kaut ko saņemt un sagaidīt no citiem, dzīve iegūst citu kvalitāti. Ne tas, ka tev nevajadzētu, tu vienkārši kļūsti brīva. Vēlmes un vajadzības tevi nedefinē, un dzīve vienkārši atbrīvojas plūsmai. Es pieķeru sevi karstā novakarē malkojam smūtiju picērijā un lasām psiholoģijas žurnālu un aptveram, ka kopumā esmu iepeldējusi visnotaļ pašpietiekamos ūdeņos. Jā, dažreiz es emocionāli nedaudz aizlūztu. Šodien pēc garās dienas un randiņa, ko biju gaidījusi, randiņa ar neparastu cilvēku. Jo tomēr tā iekšējā vēlēšanās satikt kādu, satikt kādu īpašu ir psiholoģiski smaga un ilgtermiņā nogurdinoša. Es raudu 3 minūtes, līdz smagums izplūst no manis ārā, tad kāpju uz velo un braucu uz vakara peldi ezerā. Es zinu, ka nevar tā vienkārši satikt kādu īpašu, varbūt kādreiz var, negaidīti, bet kopumā drīzāk nevar nekā var. Var sastapt dažādus cilvēkus, un reizē viņos ir kas tāds, kas ļauj pašam sevī visu ko ieraudzīt un visu ko saprast, mācīties. Bet tie ideālie varianti nav, tā pareizā produkta nav. Dzīve ir ļoti smalka lieta tādā ziņā. Cilvēki jāprot laist caur sevi pa pareizajām stīgām pareizajos mirkļos un neuzspiežot par daudz, tā, lai skaņa ir tīra un dzidra. Un to ne vienmēr ir tik viegli izdarīt.