Tad ir vakars, tumsa, Daugavā šūpojas Rīgas uguņu atspīdumi, un vēl nav seši, bet mēs jau esam tur, kur visi mīļie briesmoņi sēž ap apaļu galdu un strabj šampaniešus, un loba mandarīnus. Mani dārgie briesmoņi. S---e, Melnā Puķe, Plikucis, Tūta, Lielā Sieva, vēl kaut kādi puikas.
Žurķītis vadā viesus šurpu turpu, rāda pagrabu, paukšķina vaļā pudeles, ir jauks un saviesīgs. Vēlāk mēs gandrīz stundu nostāvam pagraba aukstumā un viņš sīki un smalki stāsta, kā viņam klājas brīnumbērnu skolā. Kā invalīds ar pistoli pie sāna māca viņam filosofiju vai mūziku (neatceros, ko tieši) un Puķu Puika lasa lekcijas menedžmentā. Un kā viņi palēnām top par Venēcija biennāles māksliniekiem. Sapratu arī, ka ir kaut kāda skatīšanās prakse un trešdienās plkst. 12.00 pie brīnumbērniem ierodas Visslavenākais Mākslinieks, lai pamācītu un vērtētu.
Bet Žurķītis taču ir no midzeņa, kur visi dzīvoja vienā čupā – cēlās un gūlās kopā tieši mākslā iekšā un tagad viņam klājas pagrūti tajā advancētajā Brīnumbērnu skolā. Bet viņš, protams, izturēs. Ko tik viņš nav izturējis.
(Par Žurķīti bija tāds joks, ka viņš var vairākus mēnešus izdzīvot ar vienu vienīgu makroflex bundulīti. Izspiež tik sev dienas devu, pagaida, kad sacietēs, iegrauž un dzīvo tālāk. Vienkārši viņam ir talants iztikt ar ļoti mazu naudas daudzumu. Vai pat vispār bez naudas. Tā runā.)
Nu jā. Bet šodien Žurķītim liela diena. Visi viņu sumina un cildina. Saskandina glāzes. Pagrabā spīd zelts un krāsaini stikliņi. Lielā Sieva metas ceļos karaļa priekšā – sienas norīb. Augšā pie apaļā galda tikmēr izpaukšķinās kādas pārdesmit šampanieša pudeles un izēdas kaste mandarīnu. Tūta danco, ķeras visiem piedurknēs, Plikucis rāda plikos pupus, Z-Suns gaudo ES himnu. Gluži kā vecos laikos.
Vēlāk vis pieklust, saplok, mēs sēžam aplī ap galdu cieši cits citam piespiedušies, garām ceļo glāzes ar vīnu, ar alu, ar balzamu, visi pūš baltus dūmus, un gaiss ir pilns ar veco labo laiku smaržām – ar degošu dīzeli, tipogrāfijas krāsām, terpentīnu, sniegu, piķi, kaļķa putekļiem un bungu dārdoņu tālumā. Kaut kur tuvumā būtu jāskan mutes ermoņikām. Bet Nažuvīrs Īrijā pelna naudu. Nez vai brauks vēl atpakaļ. Nez vai S---e vēl graizīs rokas, vai Z-Suns vēl dejos ar meiteni melnā kleitā.
Lielā Sieva saka caur dūmiem kādam galda pretējā pusē: „Katru dienu aiz loga es redzu to uzrakstu „in the name of only love”, un tad es varu izturēt.”
„Tagad mēs esam pusmūžā. Pēc vēl tik pat daudz gadiem mums būs sešdesmit un tad drīz viss beigsies,” tā pirms pāris gadiem teica P., sēžot turpat, kur mēs tagad. Viņš šodien nav atbraucis. Mēs visi esam mazliet vecāki. Mazliet vairāk pusmūžā.
Cauri dūmiem es visu laiku redzu tos citus laikus. Nu kaut vai to vakaru pašā sākumā, kad mēs visi satikāmies. Tāpat bija dūmi un glāzes, bija laiks starp rudeni un ziemu, bija dejas. Es biju tikko uzzinājusi, ka mans darbs ir izžūrēts Rudens izstādē, un vaigi man tovakar bija sarkani no raudāšanas. Mati sasieti astītē un mugurā vecs pelēks džemperis – lai slēptos. Bet tieši tovakar mēs satikāmies, mēs joņojām cauri Rīgai, mēs piedzērāmies un dejojām kā neprātīgi, raujot nost drēbes un lēkājot sarkanās un zaļās gaismās, kaut kādas krutas izstādes atklāšanas pārtijā. Un krogā S---es pīpe kūpēja un smaržoja, mēs tināmies dūmos, mēs aurojām stulbības, kaitinājām bārmeni, un P. kliedza: „Dejojiet! Dejojiet!”
Un es vēl tagad redzu, kā dzeltenā krogus gaismā izskatās S---es seja, kā gaismas un ēnas šūpojas viņam pāri, kā kūp viņa pīpe, cik dīvaini skaists viņš ir.
Tovakar es satiku Z-Suni. Vēlāk es viņā iemīlējos. Bet tas patiešām bija jau vēlāk.
Šovakar nez kādēļ visi atceras tos laikus – gan pašu sākumu, gan visu to, kas bija pēc tam. „Tas bija vislabākais laiks, ” saka Z-suns, „Mēs bijām pašā virsotnē.”
 
Tas ir baismīgi, ka nevar zināt, kad īsti ir tā virsotne. To vienkārši var palaist garām. Vienmēr šķiet, ka viss vēl tikai būs, viss notiks, ja ne tūlīt, tad kaut kad tālākā nākotnē gan pavisam droši. Un tad kādu vakaru izrādās, ka virsotne jau ir bijusi, ka mēs esam tur augšā bijuši un līksmojuši, izdzēruši šampanieti un pat paspējuši nokāpt lejā. Tagad sēžam te un atceramies, kā bija.