par iesnām
pretēji vecāku un citu pieaugušo domām man allaž ir šķitis, ka viens no galvenajiem ieročiem cīņā ar teju jebkuru kaiti ir tās maksimāla ignorēšana, un saaukstēšanās slimību gadījumā šādas taktikas centrālais elements parasti ir ilgas pastaigas svaigā gaisā, kā arī attiecīgā gadījumā tūre pa iecienītakajām kafejnīcām (lai piedod līdzcilvēki manu nevērību pret viņu apliptiespējamību). šāda pieeja gan pāris stundu laikā visai sekmīgi izsmeļ nabaga sirdzēja pēdējos spēkus, tomēr - ja pareizi atceros - lielākajā daļā gadījumu rezultējas drīzos stāvokļa uzlabojumos. bet tā kā uz ērkšķiem ierasts iet caur zvaigznēm un otrādi, tad nu uzticīgi ceru, ka līdz šim gluži nekaitīgo iesnu dramatiskais saasinājums, kas šobrīd laupa man spēju elpot caur degunu, tādējādi kavējot skābekļa piekļuvi manām necilajām smadzenēm un līdz ar to būtiski ierobežojot manu jau tā ne sevišķi plašo spriestspēju, ir tikvien kā solītā vētra pirms klusuma un tātad visnotaļ cildināma parādība.