Viņš guļ manā gultā un savā zemajā balsī uzdod visādus jautājumus. Viņa jautājumi ir vienkārši, tie izskan gaisā tādās skaidrās, īsās līnijās, pilnīgi bezmākslinieciski, tīri praktiski gravējumi laikā. Ko tu dari darbā? Vai tu esi bijusi ārzemēs? Ko tu ēd? Šī savādā personību atsegšana kā parafīna kārtiņas lobīšana nost no seno laiku ievārījuma burkām, lai atklātu, ka zem tās ir gan laba manta, gan vietām tomēr arī zaļganbalts, pūkains pelējums. Tā nu es lūkojos uz šo vīrieti, šo spalvaino baļķi manā gultā, kurš vienkārši ir, vīriešiem piemīt šis talants vienkārši būt, praktiski eksistēt, neizskaistināti, slinki tīrās, parastuma pilnās līnijās. Es nevaru saprast, vai mani kaitina viņa atrašanās manā personīgajā telpā, šī ērtā vārtīšanās pa manu gultu, kamēr es gatavoju brokastis, vai apgrūtina, vai patiesībā es to pieņemu, kā esmu iemācījusies pieņemt daudz ko. Tā vienkārši ir viena no dzīves norisēm. Neko negaidi no cilvēkiem. Neko konkrētu. Pieņem, kā viss plūst, izdzīvo to līdzīgi tam, kā tavs ķermenis izdzīvo asinsriti. Tad nu es dziļi ievelku elpu un izdzīvoju visu, neuzdodot īpašus jautājumus. Būtībā nekas nav jāmeklē, ne par ko nav jācīnās, mums viss jau ir iedots, viss jau ir šeit un tagad. Bet vai mēs to protam pieņemt un izdzīvot(?). Kāda sieviete man sacīja, ka nav jāmeklē mīļotais, ka jādara tas, kas interesē, un ja būs lemts, mēs sastapšoties. Nez, kā tas darbojas, ja daļa no manām interesēm vismaz periodiski ir neķītrs sekss. Ja es vienkārši dodos turp, kur vedina manas vēlmes — gan garīgās, gan fiziskās, ja es patiesībā vienkārši minu taku pati sevī, arvien dziļāk iekšā, arvien pieņemošāk, lēnām minu... lēnām brienu... (?)