šķiet, es Tevi mīlu (i love you pa angliski)
jūtos kā īstena literāte, vismaz māra zālīte, kas tikko izvēlusies no gultas, iedzērusi rudens drēgnumā atdzisušu tēju, uzēdusi aptuveni desmit saulespuķu sēklu un nu rakstīs. būtu prātīgi izveidot farsa žurnālu "fars", kur es rakstītu visādus izdomātus stāstus, piemēram, par to, kā es kaut kādos mazos gados panāku toma sniķera izmešanu no skolas. šie sāsti ir mīļi, vietām pat kutina vēderu(ne no mīlas, pediņi), bet tiem ir divi trūkumi - tie būtu jālasa īpašā (teju princeses diānas) balsī un tiem nav nekāda sakara ar reāliem notikumiem, tāpēc ne par to. par dzīvi.

vakar nopelnīju miljardu, jo tad, kad i love you vīri sapņoja par tādu bāru, pie viņiem kā pie kaķīša no visiem zināmās (atstāstiet, bļe) pasakas ieradās velns. tikpat negaidīti kā kaķītis, kas ieskrien valdlauķu mājās (šim kaķītim gan nav nekāda sakara ne ar skalbi, ne ar kādu citu fantāzijas augli). nu re, šis velns teica topošajiem i love you īpašniekiem - džeki, es Jums dodu šo telpu par brīvu, bet, ja kāds atklās, ka uzrakstā "Bārs" ir paslēpts penis, tad Jūs šim cilvēkam samaksāsit miljards latu. topošie bāra īpašnieki ar mieru, jo pamanīt kaut ko, kas nav vienkārši burti, viņuprāt, butu neiespējami. nu re - vakar es to peni pamanīju.

vakar es arī uzzināju visu par dzīvi. par to, kā būt. vētrā un mežā ar jurģi no valdlauķiem pārrunājām šādus tādus seksa un robežlīguma sīkumus, līdz viņš pārvērta savu balsi par akmeni un sāka dārdināt: "elīn, ko Tu darīsi, kad dabūsi vides zinātnes bakalauru, bļe?" es gribēju kaut ko nomurmulēt par bioloģijas maģistru, taču netiku necik tālu, kad jurģis pats visu bija sapratis, paņēma mani uz rokām un, spļaudams rožainu uguni, iegāza mani dubļos. tajā mirklī es sapratu, ka tā ir zīme un man par bioloģiju nav jāšaubās ne mirkli.

kā īstens rakstnieks, vismaz kā edmunts veidenbaums, uzrakstīšu arī kādu sūdu par ēdieniem. nu, ziniet, man ir pussaplīsis telefons, tas gan vēl nav par ēdieniem, jo tālāk par manu mutes dobumu tas nav bijis. es varu operēt ar īsenītēm, smuki dzirdu, ko saka citi, bet runāt nevaru, jo miķītim ir defekts, ko citi sauc vienkārši par hujapsu. no vienas puses baigi labi, jo tas ierobežo telefonrēķina pieaugumu, jo tagad gribas piņņāt vai vismaz pārgulēt ar tiem cilvēkiem, kuru dēļ iztērēta kaut kāda konkrēta summa. labi, pārdomāju. kādu vakaru braucu pie sandras. īsenītē apvaicājos, vai kaut ko nevajag nopirkt. sandrai bieži slinkums rakstīt īsenītes, tāpēc viņa, apzinoties mana founa defektu, zvāna un savu sakāmo norunā monologā. tā viņa piezvānīja un sacīja: "nopērc keru, gribas kaut ko saldu!" protams, vēl bija ziņojums par jaunāko legingu modē, bet tas bija bulšits. bija skaidrs,ka jāpērk kera. tas man likās fair enough līdz brīdim, kad elvi veikalā sapratu, ka īsti nezinu, kas ir kera. nu neko - nolēmu tomēr nepadoties. bija skaidrs, ka kera ir kāds saldais ēdiens. bija pat aizdomas, ka tas varētu būt kāds krievu konditorejas izstrādājums. tādām aizdomām vienīgais pamats bija sievietes intuīcija, bet tas man netraucēja kirilica uzrakstus pārbaudīt divreiz. neko kerveidīgu neatradu. tad iedomājos, ka varbūt kera ir domāts kekss un tāpēc nopirku pārīti sasaldētu sulu (sev arī) un kinder suprise (sev ne). beigās izrādījās, ka "nopērc man keru" īstenībā ir "nopērc man snikeru".


(šī bija gredzenveida kompozīcija, jo viss sākās ar tomu sniķeri un beidzās ar snikeru)