Mīļā dienasgrāmata!
Ir bišķi pāri pusnaktij, un man ļoti nāk miegs, bet es nevaru saprast, vai ir pieklājīgi iet gulēt, kamēr citi dzēš degošu skursteni. Dzēsēji gan ir mājas vīrieši, un es kā nevīrietis varētu neiesaistīties. Nevīriešiem toties ir pienākums just līdzi vīriešiem, tāpēc es te tagad no pārsamiegošanās klanos un ļogos, bet tā arī neeju gulēt. Vīrieši skraida garām ar ūdens spaiņiem rokās. Tas viss ir baismīgi.
Māja ir pilna ar dūmiem un tvanu. Es gulēšu darbnīcā uz dīvāna, jo tur vismaz var attaisīt balkona durvis un tikt pie skābekļa. Kaut gan skurstenis laikam ir piedūmojis visu Pārdaugavu, un arī ārā skābeklis ir šausmīgibriesmīgi smirdīgs.
Bet citādi šī diena bija visumā laba. Bet par labo es tagad nerakstīšu, jo nav spēka. Sliktajam gan spēka vienmēr pietiek.

Ar labunakti.