- es jums pastāstīšu pasaku,- Zedka sacīja. - Kāds varens zintnieks, gribēdams pazudināt karaļvalsti, akā, no kuras smēla iedzīvotāji, iebēra apburto indi. Līdzko no tās kāds dzēra, tūlīt sajuka prātā.
Nākamajā dienā no akas jau bija dzēruši un sajukuši prātā visi pavalstnieki, tikai ne karalis un viņa ģimene - tiem bija sava aka, ko lielais burvis nespēja saindēt. Karalis noraizējies centās saņemt grožus rokās, izdodams virkni lēmumu, kam bija jāgādā par tautas drošību un veselību. Taču arī policisti un inspektori bija dzēruši saindēto ūdeni, karaļa pavēles tiem likās muļķīgas, un viņi tās nepildīja.
Kad par šiem lēmumiem uzzināja iedzīvotāji, viņi uzskatīja, ka valdienks ir sajucis prātā un izdod bezjēdzīgus rīkojumus. Ļaudis devās uz pili un pieprasīja karaļa atkāpšanos.
Izmisušais karalis jau grasījās atdot torni, kad karaliene viņu aoturēja, sacīdama:
- iesim arī mēs iedzert no kopējās akas! Tad mēs kļūsim tādi paši kā viņi.
Tā arī notika: karalis un karaliene iedzēra vājprāta ūdeni un acumirklī sāka gvelzt muļķības. Bet pavalstinieki apķērās:
ja reiz karalis atkal ir tik gudrs, kāpēc neļaut tam valdīt tālāk?
Un valsts turpināja dzīvot mierā un saticībā, lai gan tās iedzīvotāju uzvedība bija pavisam citāda nekā kaimiņvalstīs. Arī karalim neviens netraucēja laimīgi valdīt līdz mūža beigām.

Veronika iesmējās.
- Jūs nemaz nēsat jukusi, - viņa teica.
- Tomēr esmu gan.

... no Paulu Koelju grāmatas "veronika grib mirt"