Esmu paspējusi daudz ko sadarīt pēdējās nedēļas laikā, bet tas viss jau ir aizmirsts, un vienīgās sajūtas, kas tagad ir - bezgalīgas ilgas pēc ģimenes, draugiem, latviešu valodas man apkārt, un brīvdienām. Nedaudz bail, ka šajā laikā tik ļoti būs pierasts visu laiku pēc kaut kā ilgoties, ka tā sajūta nepazudīs arī pēc tam, kad būšu apskrējusi visus sev svarīgākos cilvēkus mājās, nedēļu no vietas pavadījusi nedarot neko prātīgu, un guļot līdz pusdienlaikam, un latviešu valodas vietā atklausījusies kaut kādu mistisku angļu-krievu-latviešu sajaukumu. Jauks bez gala bija mans pirmdienas rīts, kad mazulis tika atstāts manā gultā jau ap sešiem rītā, kur nodzīvojāmies līdz pat deviņiem. Pēc tam, kad mamma atkal atrada laiku mums, viņa teica - 'Look at her, she is so cute, so lovely, so nice, how will you leave a baby like her after few weeks?' Es neatbildēju, tikai pie sevis nodomāju, 'To get my freedom back, I would leave ten babies like her.' Nu, protams, ne tad, ja tas būtu mans bērns, un vispār, šeit arī ir tā lielākā problēma, ka, lai kā arī es censtos, vienkārši nevaru sevi piespiest sevi darīt lietas tik centīgi un rūpīgi, un ar mīlestību, it kā tās būtu manējās. Ar to domāju, mājās kārtošana, tīrīšana, vakariņu taisīšana, bērnu pieskatīšana, nu, būtībā visus savus ikdienas darbus. Un jo sevišķi tagad, kad tik maz atlicis, neredzu nekādu iemeslu censties.