Mākslinieku veikalā pie kases TĀDS pāris! Šausmīgi skaista, blonda, gara, tieva sieviete un šausmīgi biezs, resns, jokains vīrietis. Krāsas pērk. Patiesībā krāsas vajag viņai - zīda apgleznošanai.
Viņa izvēlas un pārdomā, un atkal kaut ko izvēlas. Sataisa rindu un grūstīšanos pie maksāšanas. Kamēr jaukā kasesmeitene rēķina naudiņas, tikmēr pāris ķiķina, skatās apkārt, pārspriež visādas "mākslinieciskas" problēmas. Šausmīgi daiļā sieviete savam resnim pie austiņas nodūdo: "Nu, un tev arī negribētos kaut ko uzgleznot?"
Resnis ierūcas, iekrekšķinas, smej sīkus smiekliņus: "Ai, man nav talanta. Visi jau nevar."
"Kā tad tā? Gleznot visi var. Visi ir radoši."
Resnis tik smej šallē: "Nē, es neko, neko. Es nemāku."
Šausmīgi daiļā vēršas pie kasesmeitenes: "Pasakiet jūs viņam, ka visi var gleznot."
Bet kasesmeitene laikam jau ir bišķi izbesījusies. Uz pāri pat nepaskatījusies, viņa ļoti pārliecinošā, pat mazliet tādā kā augstprātīgā tonī saka: "Nē, nevar gan."
"Kā nevar? Kā jūs tāda radoša varat tā teikt?"
"Nevar visi gleznot un viss. Visiem nav dots. Nav tā, ka jebkurš var ņemt un gleznot."
Šausmīgi daiļā izvairīgi pievēršas Heinrihsona bildes apskatīšanai. Resnis neko nesaka. Pēc brīža abi secina, ka krāsas gan ir briesmīgi dārgas, un laikam nāksies pašiem taisīt savu krāsu veikalu. Vai pat atvērt savu ražotni. Abi smejas. Beigās resnis samaksā.
"Vai, tik dārgi sanāca. Bet tu jau mākslu atbalsi", šausmīgi daiļā smaida.

A es neko. Es tikai stāvu rindā tieši aiz rešņa. Man patīk kasesmeitene. Viņai ir melni mati. Viņa ir smuka. Nopērku vienu jaunu otu un trīs krāsu tūbiņas. Es arī domāju, ka visi nevar gleznot. Kādam ir jāapbrīno tas, ko uzglezno tie, kam ir dots. Es klusītiņām apceru, cik forši būtu ja šausmīgi daiļā, blondā sieviete sajustu aicinājumu un kļūtu par radikālu performeri. Tādu, kas plika performē pamestu rūpnīcu tukšajos cehos. Gribu, lai viņai ir dots.