visu nakti ņemos ar tūkstošiem un tūktošiem divriteņu. visās malās divriteņi, bet blakus dzelzceļa tiltam liela, liela balta kāpa un nūdistu pludmale. hehe

darbība notiek kaut kad kaut kad 18. gadsimtā, mans ritenis saliekams, taisīts no kanalizācijas rorēm un visādas drazas, man kauns pat viņu aiztikt, bet tas beigās mani vienalga iemīļo. hoho

visās malās speķi tfu spieķi, koncentriskas hipnotizējošas formas, murgs kaut kāds, es nodomāju. tālāk parastais scenārijs: riepas pārplīst, kameras vaid, stieņi čīkst, krūškurvji krakšķ zem riteņu spiediena. haha

rīga mazliet palēnināti uziet gaisā. graciozi un sapņaini lido māju un mašīnu un ķermeņu daļas un ap sirdi paliek silti silti. hihi