nu tā lūk...
Man atkal ir iespēja tikt pie jauna telefona, un tas nav slikti. Žēl tikai viena numura, kurš bija tajā iepriekšējā, un nekur citur nebija pierakstīts. Eva, atsaucies!!

Vecāku grēki iet uz bērniem līdz 7 augumam. Tas ir mazliet biedējoši - redzēt savus vecākus sevī, un arī savos brāļos/māsās.
Vērot vīra cilmes ģimenei ir vēl pamācošāk, jo pamazām tā kļuvusi pazīstama arī "no iekšas", bet tomēr esmu vērotājs "no malas", un tas dod sava veida priekšrocības.

Interesanti, kā tas ir - redzēt savus grēkus savos bērnos?? Redzēt, un nesaprast/neatzīt?? Fuck of!! Man ir dīvaina izpratne par pašcieņu, bet man tāda ir. Kas netaisni apvaino manu vīru, tas apvaino mani divkārt!! Ja es dusmojos, tad no sirds un līdz galam. Ja neredz SAVAS kļūdas, un i nedomā laboties, tad lai sadeg SAVĀ ellē!!

Tagad par "Books of blood" un populāro psiholoģiju. Tjipa, vajag izrunāties, vajag izrunāties... Jā, izrunāties vajag, bet vajag arī otru pusi, kas klausās, un... saprot. Vai... ATZĪST. Dzīvie arī, runā un runā, un runā. Pieraksta pilnus blogus, un avīzes un grāmatas, un daži, tie, kurus sauc par jukušajiem iet pa ielu un runā savā nodabā. Vai ar kādu. Bet kas klausās?? Kas uzklausa?? Patiešām, no vientulības izmisuma dažkārt gribas izkliegt savu stāstu!! Vai uzrakstīt. Bet lai kāds uzklausa. Vai arī nodarīt sāpes, vienkārši reālas sāpes citiem vai sev. Vai abus kopā. Atzīt sevi.

Dažkārt domāju par vārdiņu "atzīst" (prātuļoju, kā parasti, tā, mimaļotna, ne līdz galam, bet bieži). Bibliskā izpratnē vīrs atzīst sievu, un tad viņai dzimst bērni. Bet man to vārdu gribētos lietot tāda nebibliskā izpratnē, bet ar to apzīmēt tādu īpašu cilvēciskas sapratnes līmeni. Kad ģimenē vīrs un sieva viens otru atzīst, tad viņiem viss ir labi.

Bibliskā izpratnē protams, daudz bērnu ir ļoti labi. Viena čigāniete mums ar vīru teica, ka bērni tas ir labi. Ka mums vajadzētu, lai pa māju skraida mazi bērnu, un mēs ar ratiņiem varētu iet pastaigāties pa parku. Mēs abi raudājām. Laikam tāpēc, ka esam 7 augums.