Klejotājs -

Aklums. ( no cikla Taustes)

Es atgriežos mājās.
Pie sarkanām sienām,
Pie stārķu ligzdas
Un pie bērnu dienām.


Es atgriežos mājās.
Pār slieksni soli speru,
Durvis sveķus dzen,
To smaržu kāri tveru.

Es zinu tēvs kā soļo
Un māte tipina,
Caur puspavērtu logu,
Jasmīns vilina...

Vispirms ienāk viņš.
- Sveiks, – tēvs man saka.
- Tu sen te neesi bijis...
Un klusums pāršalc mūs.

Jā, man nebij’laika, -
Es cieti atbildu.
- Pat nezvanīju tev...
Un teikt man gribas „jūs”.

Tad ienāk klusi māte,
Un tēvs dodas gulēt.
Viņam patīk darīt tā -
Ar jūtām manipulēt.

- Ak, dēls, tu atkal mājās...
Un viņai aizlūst balss.
- Es domāju, tu nāksi tik,
Kad kādam pienāks gals.

Tad maigi pieceļos.
Un māte jauš šo brīdi.
- Es atnācu uz atvadām,
Prom dodos es tūlīt...

- Es lietas atminos,
Un to, kas šeit ir bijis,
Bet ļaudis man top sveši,
Tos laiks ir izmainījis.

Māt, es jūtos viens,
Jūtos tā kā sprostā,
Tu runā, bet tie vārdi
Krīt un aiziet postā.

Un viņa skatās bāla,
Es bāls pretī skatos,
Apskauju un skūpstu
Un raudu viņas matos..


*
Tēvs arī raudāja,
Ne tikai māte durvīs.
Uz sāniem guļot gultā
Ar pirkstiem slaukot acis.

Bet uzzināju to,
Kad brālis bērēs sveica.
Un piepildījās tas,
Ko māte toreiz teica.

- Tu viņiem biji viss,
Tik to gan nemanīji,
Un savās domās, darbos
Pārāk augsts tu biji.

Es klusēju kā kaps,
Kur māti apbedīja,
Un beidzot mana sirds
Ciešot sāpi rija.

Vien paņēmu trīs saujas
Un iebēru par sevi -
Par atmiņām un laimi,
Un dzīvību, ko devi...
3.jūnijs.2008. Rīga