Vakarā eju uz randiņu. Kādu laiku mani neviens nebija aicinājis uz tāda veida tikšanos, un man ir mazliet neierasti. Bet ir jau pavēls, esmu nogurusi, un sēžot pie tējas tases ar šo cilvēku, kaut kā līdz galam sajūtu, ka es varu gaidīt. Es varu būt pacietīga. Man vairs nevajag to, ko man šķietami vajag, tūlīt un tagad. Es beidzot, aizgājusi uz tikšanos ar vīrieti, vairs nedomāju par to, ka vēlos iepatikties vai kā man viņu izklaidēt, lai nebūtu klusuma brīži. Es domāju par gluži citām lietām. Vai man viņš šķiet simpātisks. Vai viņš ir gana vīrišķīgs. Es redzu viņa bailes un nedrošību. Un es apzinos sevi kā pieaugušu, piepildītu cilvēku, piepildītu pašai ar sevi. Ir laba sajūta just, kā izzūd meitenīgums, manis pašas nedrošība un nepārliecība par sevi. Man nevajag jebkuru. Tas, pēc kā es ilgojos, ir radniecīgs cilvēks. Kas saprastu mani, kuru saprastu arī es. Un es varu būt viena, es varu, varu būt viena. Tikmēr. Vismaz vakar vakarā es varu būt viena.

Gribas jau man iekāpt citās sliedēs. Man šķiet, ka cilvēks diezgan ilgi var nodzīvot vienā scenārijā, it kā mēģinot to lauzt, it kā augot un attīstoties, tomēr tik un tā aizvien piesaistot ļoti līdzīgas lietas un notikumus. Un ja tā notiek, ir skaidrs, ka tomēr atrodamies karmas virpulī. Un, kā saka U., sliedes var mainīt pamazām. Kaut pa kripatiņai. Kaut mainot kāju, ar kuru izkāp no gultas, vai to darbību kārtību, ko veic no rītiem. Tomēr jāmaina ir arī kaut kas dziļāks, fundamentālāks. Ja cilvēks sirgst ar vientulību, ar atsvešinātības sajūtu no citiem, ar ideju, ka viņš nevar realizēt apšaubāmo standarta laimi, viņam tomēr kaut kas jāmaina sevī, jāmēģina sadziedēt sava atšķirība un atšķirtība. Tā man liekas. Tādēļ es domāju, ka būtu ar mieru būt attiecībās arī ar ne-radniecīgu cilvēku. Bet ar cilvēku, kuru es varētu cienīt un pret kuru varētu just maigumu. Lai mācītos nebūt tik viena, lai mācītos samazināt tālumu.