Bērnam ir grūts pats atstāšanas sākums, kāda puss stunda vai mazliet vairāk, kā kuram. Bet tad uzmanība novēršas uz citām lietām.
Līdz ar to, atstāt uz 2h liekas vērtīgāk komunikācijas ziņā kā uz 40 min.

(Reply to this) (Thread)

paldies, tas ir tas, ko vajadzēja dzirdēt.

(Reply to this) (Parent)

Jā, sāp šķiršanās brīdis. Jēdzīgāk atstāt ilgāk, jo tad laiks ar auklīti ir ne tikai sāpes, bet arī vairāk prieka! Un tad nākamreiz to prieku atceras. Resp., 45min laikā prieks, moš, 5min? Bet divu stundu laikā jau noteikti vairāk kā stunda!

(Reply to this) (Thread)

tātad, pieturamies pie plāna ar divām stundām. kaut nu tā būtu! a to - kā viņš šņukstēja, sirds asinīm aptecējās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, protams, katrs bērns atšķirīgs, bet atceros, kā mums bija visas atstāšanas. Ķip vnk pasaku bērnam, ka reku šite tgd ar šo [vārds] paliksi, es tikmēr aizskriešu, aiziešu, tur un tur.. bez kādas milzīgas stāstīšanas iepriekš, bez negatīvām potenciālām ekspektācijām. Arī nākotnes formā (piem., magnētā atstāšu ar Skaidrīti) tādā pat formātā. Neprecizējot, ka "es tevi atstāšu", bet sakot "tu paliksi ar to un to". Man ir bijis pāris reižu, kad nelaiž prom (bet tas ir bijis tikai tāpēc, ka mežā Skaidrīti sāk neklausīt, un precizēju pie atstāšanas, ka OBLIGĀTI jāklausa - tb kas ir/nav jādara).
Visas sarunas (kā, būs, vai gribēs palikt vai klausīs, kā būs) atstāju brīdim, kad bērns nav tuvumā un nedzird.
Galvenais to visu tādā optimistiski nepiekāpīgā tonī (apmērām "tev patiks palikt ar [vārds], tu tur varēsi dabūt (var tur kādu pieejamo mantu piesolīt vai tml) un par šnukstēšanu bezmaz jāpauž neviltots izbrīns (par tēmu, kāpēc, lai tu negribētu palikt ar ... :O)
Sorrī, gan jau auklīte un tu pati to zināt.. vnk tās "sirds sažņaudzas" sajūtas ir vnk jāatstāj prom, jo nu mūsu noskaņu bērns gana labi prot nolasīt.. un tu tak neatstāj to bērnu cilvēkam, kuram neuzticies, ne? a ja uzticies, tad kāpēc, lai viņam būtu slikti? :)
Vnk tai nākamajā reizē PIRMS tam galvenais nesastreso to bērnu "atkal brauks un paliks". Uz izbrīnu ar nevajag paķert, protams, bet nu tu pati pazīsti labāk savu puiku, galvenais iepriekš nesastresot par tēmu, ka "atkal mani tur atstās un mamma aizies", jo tad līdz reālās palikšanas brīdim būs stress lielāks nekā patiesībā tā bēda..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

upd. Iespējams, lai nebūtu iespējamo negatīvo asociāciju ar to pašu vietu, var atstāt vrb. arī kopā kkādā bērnu laukumiņā vai tml.. Un tad pēc tam kopā ar aukli ieiet iekšā..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vismaz pagaidām tas nebūs variants, bet es tā iedomājos - lai tik viņam neiesēžas atmiņā, ka tā ir vieta, kur viņu atstāj. kā daktera kabinetā sāk raudāt, tiklīdz uzliek uz pārtinamā galdiņa (nezin kāpēc tur viņam ir lūzuma punkts).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vo, vo - es tieši par to pašu..
vnk, ja pirmās asociācijas būs sliktākas, tās būs grūtāk izdzēst, nekā nepieļaut, ka tādas rodas..

(Reply to this) (Parent)

arī taisnība, nevar nodot bērnam tālāk savu stresu, un līdz šim es vispār neuztraucos, tik pēc šīs reizes sāku domāt - bet varbūt es daru nepareizi. un redz, tā arī bija, bet ko nu, nākamreiz paliks ilgāku laiku, un variantu jau diez ko daudz nav :)

(Reply to this) (Parent)

Ja ir laiks un tas ir variants, tad man bērnudārzā nostrādāja pakāpeniska atstāšana bez asarām:
(1) pirmajā dienā aizgājām uz 1h abi kopā, saprata, kas kur atrodas, puslīdz iepazinās ar grupu, drusku pēc brokastīm gājām mājās
(2) pēc tam nākamajās dienās līdzīgi, bet pastāstīju, ka pēc brokastīm es uz brīdi aiziešu, būšu pakaļ tad un tad (aptuveni stunda pirmajā reizē)
(3) ar laiku pagarināju uz cik ilgu laiku paliek viena un tad saīsināju to laiku, cik ilgi pati esmu no rīta grupiņā (es tur tikai sēdēju stūrī un klusu aprunājos, ja kāds pienāca, t.i biju bāzes stacija pie kuras pienākt un "uzpildīties")

Man gan bija "termiņš", ka tūliņ, tūliņ vajadzēja dzimt trešajam un tās bija pirmās divas septembra nedēļas, kad visa grupiņa raudāja, bet nebija variantu vest vēlāk. Un tad tā arī bija, ka pa 2 nedēļām vidējā meita bija apradusi un palika līdz diendusai (aptuveni 4h) un principā bez raudāšanas (ja neskaita to, ka raudāja līdzi kādam, jo to audzinātājas izrādās neskaitot par īstu raudāšanu un es par to īsti nemaz neuzzināju). Bez prasīšanas, vai nebēdāsies utt, bet tomēr kārtīgi sarunājot - pēc brokastīm saku atā, būšu pakaļ tad, kad būsiet laukā. Vai arī - pirms brokastīm mamma teiks atā, pakaļ būšu pēc pusdienām. Jo pulksteņa laiki viņiem neko neizsaka, bet dienas kārtības notikumus saprot jau gada vecumā. Un kad bija pieradusi, tad piedzima jaunākais un uz bd veda tētis un tad nebija nekādu raudāšanu no rītiem.

Bet pa vidam random brīžos mājās ir bijis tā, ka uz manu iziešanu no mājas saplīst kāds no bērniem un ķeras klāt un negrib laist prom pat vēl 6 gadu vecumā dažreiz. Tā, ka dažeiz tā vienkārši sagadās.

(Reply to this)