|
|
|
Februāris 25., 2020
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) polija | 18:59
nu, protams, katrs bērns atšķirīgs, bet atceros, kā mums bija visas atstāšanas. Ķip vnk pasaku bērnam, ka reku šite tgd ar šo [vārds] paliksi, es tikmēr aizskriešu, aiziešu, tur un tur.. bez kādas milzīgas stāstīšanas iepriekš, bez negatīvām potenciālām ekspektācijām. Arī nākotnes formā (piem., magnētā atstāšu ar Skaidrīti) tādā pat formātā. Neprecizējot, ka "es tevi atstāšu", bet sakot "tu paliksi ar to un to". Man ir bijis pāris reižu, kad nelaiž prom (bet tas ir bijis tikai tāpēc, ka mežā Skaidrīti sāk neklausīt, un precizēju pie atstāšanas, ka OBLIGĀTI jāklausa - tb kas ir/nav jādara).
Visas sarunas (kā, būs, vai gribēs palikt vai klausīs, kā būs) atstāju brīdim, kad bērns nav tuvumā un nedzird.
Galvenais to visu tādā optimistiski nepiekāpīgā tonī (apmērām "tev patiks palikt ar [vārds], tu tur varēsi dabūt (var tur kādu pieejamo mantu piesolīt vai tml) un par šnukstēšanu bezmaz jāpauž neviltots izbrīns (par tēmu, kāpēc, lai tu negribētu palikt ar ... :O)
Sorrī, gan jau auklīte un tu pati to zināt.. vnk tās "sirds sažņaudzas" sajūtas ir vnk jāatstāj prom, jo nu mūsu noskaņu bērns gana labi prot nolasīt.. un tu tak neatstāj to bērnu cilvēkam, kuram neuzticies, ne? a ja uzticies, tad kāpēc, lai viņam būtu slikti? :)
Vnk tai nākamajā reizē PIRMS tam galvenais nesastreso to bērnu "atkal brauks un paliks". Uz izbrīnu ar nevajag paķert, protams, bet nu tu pati pazīsti labāk savu puiku, galvenais iepriekš nesastresot par tēmu, ka "atkal mani tur atstās un mamma aizies", jo tad līdz reālās palikšanas brīdim būs stress lielāks nekā patiesībā tā bēda..
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |