Ja ir laiks un tas ir variants, tad man bērnudārzā nostrādāja pakāpeniska atstāšana bez asarām:
(1) pirmajā dienā aizgājām uz 1h abi kopā, saprata, kas kur atrodas, puslīdz iepazinās ar grupu, drusku pēc brokastīm gājām mājās
(2) pēc tam nākamajās dienās līdzīgi, bet pastāstīju, ka pēc brokastīm es uz brīdi aiziešu, būšu pakaļ tad un tad (aptuveni stunda pirmajā reizē)
(3) ar laiku pagarināju uz cik ilgu laiku paliek viena un tad saīsināju to laiku, cik ilgi pati esmu no rīta grupiņā (es tur tikai sēdēju stūrī un klusu aprunājos, ja kāds pienāca, t.i biju bāzes stacija pie kuras pienākt un "uzpildīties")

Man gan bija "termiņš", ka tūliņ, tūliņ vajadzēja dzimt trešajam un tās bija pirmās divas septembra nedēļas, kad visa grupiņa raudāja, bet nebija variantu vest vēlāk. Un tad tā arī bija, ka pa 2 nedēļām vidējā meita bija apradusi un palika līdz diendusai (aptuveni 4h) un principā bez raudāšanas (ja neskaita to, ka raudāja līdzi kādam, jo to audzinātājas izrādās neskaitot par īstu raudāšanu un es par to īsti nemaz neuzzināju). Bez prasīšanas, vai nebēdāsies utt, bet tomēr kārtīgi sarunājot - pēc brokastīm saku atā, būšu pakaļ tad, kad būsiet laukā. Vai arī - pirms brokastīm mamma teiks atā, pakaļ būšu pēc pusdienām. Jo pulksteņa laiki viņiem neko neizsaka, bet dienas kārtības notikumus saprot jau gada vecumā. Un kad bija pieradusi, tad piedzima jaunākais un uz bd veda tētis un tad nebija nekādu raudāšanu no rītiem.

Bet pa vidam random brīžos mājās ir bijis tā, ka uz manu iziešanu no mājas saplīst kāds no bērniem un ķeras klāt un negrib laist prom pat vēl 6 gadu vecumā dažreiz. Tā, ka dažeiz tā vienkārši sagadās.

(Reply to this)