Māsa šodien piepeši jautāja: "Kas noticis? Tev ir tik skumjas acis..." Nekas īpašs. Man gribas būt mīlētai. Ieritināties klēpī, lai mani samīļo, maigi noskūpsta un nelaiž vaļā. Ilgojos pēc siltuma. Uz ielas bieži iekrīt acīs kāds puisis, es viņam uzsmaidu - viņš pasmaida pretī un ar to pietiek, lai man gribētos ar viņu iepazīties. Katru reizi tas ir kāds cits svešinieks. Man ir bail, ka sanāks tāpat kā toreiz - es tik ļoti gribēšu kādu mīlēt, ka man būs vienalga, kuru. Varēšu viņā pieņemt visu, kas man citos nekad nav paticis. Tā kādu laiku būs bezierunu nekritiska mīlestība līdz brīdim, kad būšu gana sadzērusies to enerģiju vai vienkārši izsmēlusi visu savējo. Vienā jaukā dienā es sapratīšu, ka viņš nerunā manā sirds valodā, nekad nav klausījies un sapratis vai jutis kaut ko tāpat kā es. Viņš būs viens no tiem visiem uz ielas un viņa vietā varētu būt jebkurš, jo vajadzība kādam dot mīļumu un izlūgties to pretī būs vienīgais iemesls, kāpēc tā būs gadījies. Viņš vienkārši būs garāmgājējis, kas izmantojis iespēju un pacēlis uz zemes mētājošos sirdi. Es tā vairs nekad negribu, tāpēc no smaidiem uz ielas es tomēr ātri novēršos. Nekas, ka pēc tam vēl minūtes piecas smaidu pati.