— Ieva, esmu noguris meklēt, — viņš vakardien sacīja, kad sēdējām pie ezera, pie Bābelīša. Bija tik saulaina diena, silta, augšā kalnā kādam bija daudz krāsainu balonu. Bet mēs sēdējām un skatījāmies uz ezeru un viens uz otru. Viņš un es. Viņš, kuru es reiz tik ļoti mīlēju (vai arī es mīlēju domu par mīlēšanu, kas to vairs var atšķirt), kura dēļ pašlaik esmu šeit un tāda. Arhitekts. Es palūkojos viņā. Viņa atrisušajos tumšbrūnajos matos, viņa zilajās acīs, viņa mazliet jocīgajā degunā un garajā, garajā augumā, un man sagribējās vienkārši uz brīdi viņu mīļi apskaut. Un sacīt, ka viss būs labi. Tomēr es to nedarīju. Es paliku, kā biju. Tikai savādi pie sevis nodomāju, ka, lai gan esmu atlaidusi viņu jau sen, mana sirds aizvien tiecas pie viņa. Kaut kas viņa būtībā liek tai tiekties. Tagad mani vairs nevada nekādas ilgas un alkas, un es varu paskatīties uz viņu bez īpašām emocijām un saprast, ka man ar viņu būtu ļoti grūti, ka viņā nav tā spēka un drosmes, tās vitalitātes, pēc kuras laikam jau ilgojos. Un tomēr viņš aizvien ir skaists. Aizvien kā kāds meža zvērs, kā lūsis, tik skaists. Bet viss ir tik ļoti mainījies. Stundu pēc mūsu tikšanās viņš piezvana, lai apjautātos, vai esmu veiksmīgi tikusi mājās. Tā nekad nav bijis. Agrāk. Visa esība sen ir tik ļoti mainījusies.