.
Kad dzīve trauc no kalna lejup,
tā vien liekas - atpakaļ jau nenonākt,
bet, jūtu es teju, teju -
Gaiziņā sāk tā augšup kāpt.

Pa solim vienam,
uz augšu, uz saulaino tāli,
tikai paši jau mēs sevi sienam,
un kļūstam ļoti bāli.

Lai gan ko bālēt,
ja reiz dzīves ritums tāds ?
Dzīve mūs turpinās sist un vālēt,
bet Tava izvēle, vai būsi stāds.

Jo lietus jau uzlīs,
tā noteikti kādreiz būs,
ka Tu salīsi,
un salies arī citus jūs.