Pirmās ar dziju saistītās atmiņas ir folkloras skolotāja Olita no bērnudārza un pirmajām klasēm. Olita mums lika adīt ar pirkstiem (pavediens pirkstam pa augšu, nākamajam pa apakšu, pagrieziens atpakaļ pie mazā pirkstiņa, līdz rindas beigām, tad vēl vienu rindu, tad pirmās rindas valdziņus pārceļ katru savam pirkstam pāri un turpina tāpat līdz izveidojusies nezcik gara virtene ar pilnīgi nekur neizmantojamu dzijas murčkuli). Šķiet, ka nepraktiskums tajā manu bērna prātu tracināja visvairāk. Bet arī tas, ka Olitai dažreiz vienkārši vajadzēja, lai mēs sēžam un pirkstadam klusumā, ilgi - ļoti ilgi. Pa apakšu, pa augšu, pa apakšu, līdz mazajam...

Vēl Olitai bija tendence mūs nodarbināt kā tītaviņas (šodienas acīm skatoties - absolūti ģeniāli). Acīmredzot viņai bija nebeidzami krājumi nesatītu dzijas šķeteru un vismaz 20 pāri mazu roku darbaspēka. Katram priekšā pa vienam mazam krēsliņam, šķetere uz krēsla pleciem un tin. Kad tagad, gadus 25 vēlāk, satinu savu pirmo apzināta vecuma šķeteri, motoratmiņā tas sēdēja kā no vakardienas. Arī pirmos cepuru bumbuļus saulgriežu dekorācijām bija jātaisa sākumskolā. "RCDP Saļika marinādē" noteikti nebija slikta skola, arī tad, ja pēc visām šīm aktivitātēm, aizejot uz lielo skolu, tikām saukti par Silavas mežoņiem (man ir pamatotas aizdomas, ka tikai mēs paši sevi tā saucām).

Dzija kā tāda man bērnībā bija vienaldzīga. Laikam šad tad ieskatījos krustmātes milzīgajā cilindrveida rokdarbu grozā, kas kā sākumskolniekam bija manā augumā, jo (laikam) bijību radīja apziņa, ka kādam 90tajos jebkā - kaut vai dzijas - var būt tik daudz, lai ar to aizpildītu veselu cilvēka lieluma grozu, taču vēlmi to aiztikt, šķiet, nejutu gan.

Pamatskolā nesekmība liecībā bija divreiz - mājturībā un matemātikā. Mājturībā es nespēju tikt pāri riebumam adīt, bet matemātikā - riebumam domāt ģeometriski.  Es neatceros neko par izmantotajām dzijām vai to, kuru piespiedu pabeigt to šalli vai zeķi, bet atceros, ka atmosfēra gan nebūt nebija slikta. Fonā ļāva likt european shit radio, un arī ļerkstēt no zvana līdz zvanam, ar norunu, ka adatas kustas. Kustējās gan viņas ar mokām, pārsvarā es tikai izlikos, lai it kā padarīto pēc tam nestu mājās droši vien mammai - padarīt pa īstam. Sekot norādēm, vēl jo vairāk izteikti ģeometriskām, es ne spēju, ne gribēju spēt.

Pēc tam ilgu laiku dzija nekur nefigurēja. Agrīnos 20+, apciemojot omes māsīcu sociālajā namā ar nolūku pierakstīt dzimtas koka faktus, tantīte aicināja, lai dodu jaunas mājas dzijām, kas palikušas no nesen mirušās kaimiņienes nākamajā dzīvoklī. Man dziju īsti nevajadzēja, bet šķiet, ka jau toreiz vācēja gēns bija mazliet ieslēdzies un neprasme pateikt "nē, paldies, neinteresē" vēl nebija izslēgusies. Maiss bija paliels, lielākoties saturēja dažādus atlikumus. Toreiz es to vēl nebūtu pratusi "uz aci" noteikt, bet lieliem projektiem tur nebija daudz. Kas varbūt arī labi, jo šķiet, ka jau no sākuma nekad neesmu pratusi izbaudīt mazus (paralēles?), un pretējā gadījumā būtu 'izšķērdējusi' krietni vairāk dzijas. Vismaz viens milzīgs džemperis no šiem agrajiem mēģinājumiem joprojām dzīvo laukos uz plaukta. Arī mazākie kamoli un kamolu pārpalikumi atrada savu vietu nākamo desmit gadu garumā. Es zinu, ka to saka visi adītāji, arī kad tā nedomā, bet es tiešām godprātīgi izmantoju visus savus krājumus un pielietojumu atrodu visai dzijai, tā tas ir bijis no sākuma (tas vai pielietojums pēc tam tiek arī izmantots - cits jautājums), no šī pirmā dzijas maisa. Tagad tas vienkārši notiek lēnāk, un krājumu ir vairāk.
Paši pēdējie atlikumi no svešās tantītes maisa kļuva par ļoti raupjas segas daļu īsi pirms manas 30. dzimšanas dienas.

Es neatceros pirmo dziju, ko pati pirku, bet droši zinu, ka tas nevarēja būt nekas dārgs vai īpaši kvalitatīvs, taču svarīgs bija apzinātības faktors. Tagad, kad maksāju par to naudu, tās šķiedras drīkst šķērdēt vēl mazāk. Bija jāpaiet vēl dažiem gadiem, lai saprastu, ka process nekad nevar būt šķērdēšanās, neatkarīgi no rezultāta.

Es atceros pirmo 100% vilnu, ko pirku. Tas bija Sunākstē un vēlāk tajā pašā vasarā Pācē. Abās vietās varēja izskriet fiksu riksīti pa ražošanas telpām, kas, būdama jauka pieredze, tomēr atstāja mazuma piegaršu, un kārtīga ekskursija (vismaz Pācē) kopš tā laika ir bijusi kādreiz darāmo darbu sarakstā. Strādājot ar vilnu pirmās reizes, es patstāvīgi gāju cauri visam vilnas trial and error procesam, un arī tas iemācīja šo to par šķērdēšanos.

To, kad es pirmoreiz pieskāros aitai, es skaidri neatceros, bet šķiet, ka kādā skolas ekskursijā. Pieskarties kažokam bija dīvaini, vismaz pirmās pāris reizes, to sajūtu gan atceros. Cik intensīvi drīkst paijāt? Kāpēc kažoks ir tik netīrs? Ko viņa tur slēpj aiz tām dīvainajām acīm? Lanolīna ķepīgums mulsināja, bet smarža jau toreiz likās kaut kas no ārpus šīs pasaules. Atskatoties uz visām reizēm, pārāk maz sanācis satikt aitas salīdzinot ar to, kā es reaģēju, redzot kādu tālumā garāmbraucot vai instagrama ārēs. Bet arī tas ir darāmo darbu sarakstā, tajā, no kurienes darbi nekad netiek izsvītroti.

Manas attiecības ar dziju šodien ir citādas. Tajās ir mazliet trauksmes (man vajag to visu) un mazliet dzīvību un veselo saprātu glābjošu elementu. Tad, kad dzijas sen nav bijis manās rokās, tad tiešām ir slikti. Joprojām tā ir cīņa, bet tā man ienāca cīnīties gudrāk. Māca palaist vaļā, māca septiņreiz [nomērīt] izlasīt pirms griezt, māca pacietību, māca būt iecietīgai pret sevi. Un mazliet māca izturēt arī to sasodīto ģeometriju.